«Mans Dievs!» Sleims Zilais pēkšņi iesaucās. «Vai esmu pareizi dzirdējis? Griva kungam labpatika atvainoties?»
«Bleb,» viens no kovbojiem iesaucās, «līdz šim mēs uzskatījām tevi par vislielāko meli visā apvidū, bet nu . . .»
«Hallo, svešiniek, vai esat tiktāl?» šajā mirklī durvīs atskanēja pavāra balss.
«Jā gan!» Emss atbildēja.
«Nu, tad turieties! Viens, divi, trīs — uz priekšu!»
Emss pirmais metās iekšā ēdamzālē, kur drīz vien apklusa skaļās klaigas un smiekli, smago zābaku rīboņa un piešu šķindoņa.
6
Ričs Emss, «Arizonas Lauva», bija sava laika raksturīga parādība. Ikvienām ganībām no Penhendlas līdz pat Blekhailai un rietumos līdz tālajiem Peko bija savs Emss.
Kovbojs, kura īstā dzimtene bija Teksasa, bija attīstījies no meksikāņu «Vaguero» (govju gana). Kad vērši pirmo reizi lielākos, noslēgtos baros tika dzīti pa tā dēvēto šīsholmas ceļu ziemeļu virzienā uz Ebrlieņu un Dodžu un no turienes tālāk uz ziemeļiem, rietumiem un austrumiem, bija radies kovbojs. Līdz ar racionālās lopkopības uzplaukumu, kas drīz izvērsās īstā rūpniecībā, protams, pieauga arī kovboju skaits. No visām četrām Savienoto Valstu pusēm un no vēl attālākām zemēm ļaudis sāka plūst šurp, lai nodotos jaunajam amatam. Nereti tie tiešam bija «boys» — zēni trīspadsmit līdz deviņpadsmit gadu vecumā, kurus smagais, nogurdinošais darbs, dzīve dzertuvēs un spēļu ellēs, kā arī mūžīgā ciņa ar lopu zagļiem tomēr drīz vien pārvērta īstos vīros, kuriem galu galā jāpateicas par to, ka Rietumi tikuši kolonizēti,.
Toreiz caurmēra kovbojs bija dēkas un brīvību cienošs, līksms un bezbēdīgs puisis; tikai ar laiku attīstījās viņa kļūdas — pārmērīgā dzeršana un vieglprātīgā šaudīšanās. Žūpas un kaušļi starp kovbojiem tomēr vienmēr veidoja niecīgu mazākumu. Bet viņiem visiem bija viena kopēja īpašība, kas gan laikam izveidojusies kā viņu nogurdinošā un bīstamā amata sekas, nepiepildāma dzīveskāre. Pa lielākai daļai kovboji bija patiesi, vienkārši, dabīgi un tādēļ arī varonīgi cilvēki, kas visgrūtākos un bīstamākos uzdevumus veica mierīgi un pašsaprotami kā savu ikdienišķo darbu, pat nenojaušot, ka tas dara cilvēku lielu un cēlu.
Šad un tad starp kovbojiem gadījās arī tāds vīrs kā
Emss, kas apvienoja sevī visas viņu labās īpašības, bet bija brīvs no viņu kļūdām un kuram turklāt piemita vēl kaut kas īpatnējs, kas pacēla to pāri biedru pūlim. Labi ielūkojoties, šī vilciena dīgļi bija atrodami gandrīz katrā kovbojā, bet tikai nedaudziem tie bija ārkārtīgi stipri attīstīti. Galvenā īpašība, kas izcēla Emsu, bija viņa retā taisnīguma sajūta.
Parasti viņš bija kluss, tomēr varēja būt arī ļoti izlaidīgs. Viņš neatrāvās, ja biedri dzēra, tomēr neviens nebija redzējis to piedzērušu. Ja kāds lūdza, viņš atdeva tam savu pēdējo dolāru, un bija spējīgs pats aizņemties no trešā, lai izlīdzētu biedram. Labprātīgi viņš uzņēmās visbīstamākās sardzes naktis un visus nepatīkamos darbus, no kuriem citi labprāt vairījās. Viņa jāšanas prasme, veiklība, ar kādu tas meta laso — vispār, visa viņa rīcība bija brīva no tās apzinīgās, aktieriskās lielības, ar kuru citi kovboji tik bieži padara sevi smieklīgu. Sevišķi viņa ātrā, drošā rīkošanās ar revolveri, izpelnījās nedalītu apbrīnošanu visur, kur vien tam līdz šim bija gadījies strādāt. Kurp vien viņš gāja — «Arizonas Lauvas» slava jau bija aizsteigusies tam priekšā. Ikviens godīgs kovbojs viņu mīlēja, bet negodīgie, kā arī ļaudis ar apšaubāmu vai ļaunu slavu tūlīt uzlūkoja viņu kā savu ienaidnieku.
Kad Emss maijā pirmo reizi izgāja ganībās, starp Griva ļaudīm nebija neviena, kura sombrero nebūtu caururbušas lodes. Bet ikviens no šiem caurumiem bija pierādījums izveicībai, ar kādu Emss prata rīkoties ar savu revolveri. Ikviens no viņiem bija to tik ilgi mocījis, kamēr tas bija ar mieru izrādīt savu mākslu pie viņu gaisā pamestajiem sombrero. Reiz viņš galu galā bija piekāpies un sagādājis biedriem šo prieku, jo pēc būtības tas bija labsirdīgs cilvēks, kam patika slēgt un vinnēt derības.
«Sasodīts, Arizonas Lauva!» kādu dienu sacīja Sleims Zilais. «Es vienkārši neticu, ka tu prastu tik labi šaut.»
«Tas man visaugstākā mērā vienaldzīgi, kam tāds zil- kreklains nelga tic, vai netic!» Emss atbildēja.
«Nesaki vis!… Iedomājies, piemēram, ka šurp atjātu kāda glīta meitene — teiksim, tikpat glīta, kā Griva sieva. Vai arī tad tev būtu vienalga, ja es viņas klātbūtnē apšaubītu tavu šaušanas mākslu? Tad gan tu droši vien mācētu aizstāvēties — jau tādēļ vien, lai viņa neizvēlētos mani!»
«Mīļais Sleim, ja šeit ierastos kāda glīta meitene — es atdāvinātu to tev!» Emss mierīgi atbildēja.
«Kā tā, cilvēk? Vai tad tu esi sieviešu ienaidnieks?»
«Tā nu tieši nē.»
«Tad jau tev laikam bijuši ļauni piedzīvojumi, ko? … Nu, lai tas paliek! Katrā ziņā es deru ar desmit dolāriem pret pieciem, ka tu nesašausi manu platmali gaisā!»
«Es negribu tevi aplaupīt!»
«Pagaidām jau vēl tiktāl nav!»
«Nu, lai tad notiek, es pieņemu tavas derības!» Emss atbildēja un, nometis cigareti, piecēlās. «Cik šāvienu tu man dosi?»
«Cik vien vari izšaut, kamēr mana platmale atrodas gaisā.»
«Lai notiek!» Emss iesaucās, un atkāpās dažus soļus atpakaļ.
Zilais tik augstu uzsvieda sombrero gaisā, ka Emss paguva izšaut trīs reizes, pirms tā nokrita zemē. Pārbaudot iznākumu, izrādījās, ka platmali bija caururbušas trīs lodes: divas dibenu, trešā malu.
«Pie velna!» Sleims saīdzis iesaucās. «Būtu pieticis arī ar vienu. Tagad tu sabojāji manu sombrero! Citiem tu taču izšāvi tikai vienu caurumu!»
«Bet tu taču gribēji iegūt pavisam neapšaubāmus pierādījumus, mīļais Sleim!» Emss smiedamies atbildēja.