«Tam es ticu,» Emss atbildēja.
«Saki, Rič, vai tev ir mīļākā?»
Emss smaidīdams pakratīja galvu.
«Bet kāda taču tev ir bijusi?»
«Nē — īstas mīļākās man nekad vēl nav bijis.»
«Jocīgi, tik brašam puisim, kāds esi tu! Vai tu tikai nemānies? … Bet māsa tev taču ir?»
«Katrā ziņā,» Emss atbildēja.
«Vai viņa tev kādreiz raksta?»
«Protams — tomēr tikai pēc ilgiem starpbrīžiem, bet tad vienmēr ļoti garu vēstuli.»
«Tam jābūt jauki. Lisa mani ļoti mīl, bet vēstuļu rakstīšana nav viņas dabā … Kā sauc tavu māsu?»
«Nezta.»
«Nezta? Tiešām glīts vārds… Vai viņa jauna?»
«Protams. Man gan šķiet, ka salīdzinājumā ar viņu esmu šausmīgi vecs, bet viņa ir tieši vienā vecumā ar mani — mēs esam dvīņi.»
«Ko tu saki! Tad jau jūs laikam arī izskatāties ļoti līdzīgi?»
«Milzīgi; kad mēs vēl bijām bērni, neviens nevarēja atšķirt mūs vienu no otra.»
«Saki nu viens! Tad jau viņai jābūt ļoti glītai meitenei, jo tu esi visskaistākais cilvēks, kādu es jebkad esmu redzējis — atskaitot varbūt Em … Griva kundzi.»
«Liels paldies par komplimentu!» Emss smaidīdams sacīja. «Es parādīšu tev Neztas ģīmetni.»
Viņš nolika uz galda savu somu un, sameklējis tajā vecu kabatas portfeli, izņēma no tā rūpīgi papīrā ievīstītu fotogrāfiju.
«Toreiz viņa bija sešpadsmit gadus veca,» viņš piezīmēja, pasniegdams ģīmetni Lēnam, kurš aplūkoja to un sajūsmināts iesaucās:
«Mans Dievs, cik skaista! .. . Protams, viņa jau sen apprecējusies?»
«Un, paldies Dievam, pat ļoti laimīgi!» Emss atbildēja, izrādīdams neparastu uztraukumu. «Sams, viņas vīrs, ir krietns, strādīgs cilvēks, kas droši vien neilgā laikā kļūs bagāts vīrs … Viņiem ir arī divi bērni — dvīnīši. Puisēns nokrustīts manā vārdā — par Riču.»
Lens atdeva ģīmetni atpakaļ, un viņa acis pēkšņi satumsa.
«Mans Dievs, tam vajag būt brīnišķīgi, kad cilvēks laimīgi apprecas!» viņš it kā pie sevis noteica.
«Arī man tā šķiet,» Emss atzinās.
Kopš šīs reizes Emsa aizdomas arvien vairāk pieauga; tomēr viņš vēl neredzēja iemesla spert kādus drošības soļus šajā lietā. Kādu vakaru Lens Preiss ļoti ilgi palika ārā, kas tomēr, par laimi, nevienā neradīja aizdomas, atskaitot Emsu. Viņš dzirdēja jaunekli klusu, vienās zeķēs ienākam istabā, mēnesnīcā redzēja, kā tas vēl ilgi, sēdēja uz gultas malas un tad, piegājis pie loga, sāka sapņaini lūkoties mēnesī.
Tas pats atkārtojās arī nākošajā vakarā, pat vēl uzkrītošākā kārtā.
Ja nabaga zēns tiešām bija iemīlējies Emmā Grivā — un par to nevarēja būt šaubu —, tad viņu katrā ziņā gaidīja pāragra nāve. Grivs bija īstais vīrs, kas varēja ar pātagu padzīt kovboju, kurš bija iedrošinājies uzlūkot viņa sievu, un nošaut to, ja tas bija iedrošinājies spert kaut vēl tikai soli tālāk. Lai cik liela arī nebija Emsa līdzcietība pret jauno sievieti, viņš tomēr nepazina to pietiekami, lai būtu pārliecināts, ka viņa neizrāda Lēnam Preisam zināmu pretimnākšanu. Jauneklis viņam katrā ziņā bija pārāk mīļš, lai viņš varētu to mierīgi atstāt greizsirdīgā un savās dusmās droši vien brutātā Griva atriebībai un tādēļ viņš nolēma pārliecināties, vai Lens tiešām satiekas ar Emmu Grivu.
Tādēļ otrā dienā pēc vakariņām Emss neatgriezās vis namā, bet sāka klejot zem priedēm. Tumsa iestājās ātri; mēnesim šovakar vajadzēja uzlēkt vēlu. Ričs uzmeklēja paslēptuvi, no kuras tas varēja pārredzēt rančo un turp vedošo ceļu. Drīz vien viņa medībās un meža dzīvē norūdītais skats pamanīja Preisu, kas uzmanīgi zagās starp priedēm. Emss sekoja tam nelielā attālumā. Brīdi vēlāk Preiss nogriezās no ceļa un nozuda augļu dārzā. Turpinādams uzmanīgi iet uz priekšu, Emss vājajā zvaigžņu atspīdumā ieraudzīja kādu slaidu, baltu stāvu, kas pa žogā izlauztu caurumu ielīda dārzā. Ka tā bija sieviete, to pierādīja viņas augums un vingrās kustības. Bet tā kā Emsam bija zināms, ka bez namamātes šeit ir vēl tikai resnā saimniecības vadītāja, tad viņš zināja pietiekami.
Redzēdams, ka viņa nojautas apstiprinājušās, un nopietni nobažījies Preisa dēļ, Ričs devās atpakaļ mājup. Viņš mēģināja iestāstīt sev, ka īstenībā viņam par šo lietu nav nekādas daļas; tomēr viņa sirdsapziņa tam pretojās. Protams, viņš gan nebija tieši pārsteidzis savu biedru kopā ar sava darba devēja sievu. Ja nu viņš pieprasa no
Lena paskaidrojumus un izrādās, ka viņš maldījies? Lai cik cieši viņš arī nepieķērās pārpratuma iespējamībai — viņš tomēr pārāk labi zināja, ka nav maldījies.
Kad Emss aizmiga, Preiss vēl nebija pārnācis. Otrā rītā viņš it kā nejauši tam ieminējās:
«Vakarvakarā tu atkal ļoti ilgi klīdi apkārt.»
Lens noteikti protestēja pret šo apgalvojumu.
«Nu, tādā gadījumā atvaino — tad es laikam būšu tikai sapņojis, ka kopš saimnieka aizceļošanas tu vakaros tik vēlu pārrodies mājās.»
To sakot, Emss ar nolūku pagrieza Preisam muguru. Tomēr nabaga zēns tik ļoti samulsa, ka pirmajā mirklī nespēja atbildēt ne vārda. Bet tad viņš nobēra veselu kaudzi paskaidrojumus, kā un kādēļ viņš esot pārnācis tik vēlu, turklāt meloja tik neveikli, ka Emsā tikai vēl ciešāk nostiprinājās aizdomas.
Nākošajā dienā pārbrauca Grivs. Viņš vēl nebija pavisam izgulējis dzērumu un bija saniknots par kādu netaisnību, ko tam esot nodarījis viens no konkurentiem.
Kovbojiem nebija ko smieties — Grivs pret tiem izturējās pavisam neciešami. Divi no tiem uzteica vietu, kad saimnieks vienu no tiem bija nositis gar zemi. Vienīgi Makkineja iejaukšanās novērsa šaudīšanos.