«Saimniek,» viņš sacīja Grivam, «es, protams, neņemos jūs tiesāt, bet ja jūs turpināsiet tā izturēties pret ļaudīm, mums nebūs atlicis vairs neviena vīra, kad pienāks lopu sūtījums no Teksasas.»
Dīvainā kārtā Grivs neņēma šos vārdus ļaunā, bet klusēdams aizgāja. Vakarā, sapulcējušies ēdamzālē, kovboji ļāva vaļu savam sašutumam.
«Viņš ir īsts nelietis, melns suns!» Džeks Mendels drūmi paziņoja.
«Es tūlīt iešu pie viņa un pieprasīšu savu algu, lai dotos prom no šejienes!» Buts Kamerons piebilda. «Es labāk nosprāgšu lielceļa malā, nekā strādāšu pie tāda lopa!»
«Kungi, pie Griva ļaunākais ir tas, ka viņš uzturu ieskaita jums neizmaksātajā algā; ja gribat aiziet — jūs vienkārši nesaņemat vairs neko! Bet gan es iekārtošu tā, ka viņš izsviedīs mani!» Sams Bleks, kas bija vecākais no visiem, apgalvoja.
Viens pēc otra nāca klajā ar savām sūdzībām. Emsam, kuram sešu gadu laikā bija gadījies strādāt kopā ar visdažādākajiem ļaudīm, nekad vēl nebija nācies dzirdēt tik daudz sūdzību par kādu lopkopi.
«Nu, gan jau kādu dienu gadīsies kovbojs, kurš tomēr sadauzīs viņa melnos žokļus!» Makkinejs piezīmēja un nospļāvās.
«Jā gan, un pie tam dabūs sev ādā caurumu!» Džemss Getlins atbildēja. «Grivs jau pret dažu labu no saviem ļaudīm pacēlis revolveri.»
«Cerēsim, ka reiz viņš tomēr atdursies pret īsto!» Sleims Zilais sacīja. «Piemēram, pret Arizonas Lauvu!»
«Mans Dievs, tas gan būtu jauki!» kāds cits norūca.
«He, Lauva! Pie joda, kādēļ tad tu nesaki ne vārda?» Sleims kūdīja.
«Jūs jau esat runājuši tik daudz. Vai lai vēlreiz to visu atkārtoju?» Emss mierīgi atbildēja.
«Tur tev taisnība, tukša izrunāšanās nekā nelīdz… Tomēr tu būtu varējis pateikt kaut dažus vārdus, lai mēs vismaz redzam, ka tu esi mūsu pusē,» Zilais dzēlīgi atbildēja.
«Ja man nebūtu izdevies iemantot jūsu draudzību — manis jau sen vairs šeit nebūtu!»
«Tā taču var runāt vienīgi Arizonas Lauva!» Makkinejs lepni piezīmēja.
Bet tad īrs pievērsa savas šaurās, zilās acis Lēnam Preisam un jautāja tam:
«Bet kādēļ tu esi mēms un kluss kā austere? Varu derēt, ka tu esi vēl niknāks uz Grivu, nekā mēs visi kopā!»
«Kā tā? Kādēļ lai man būtu vairāk iemesla ienīst viņu, kā jebkuram citam?» Preiss dusmīgi jautāja.
Makkinejs sāka skaļi, zobojoši smieties.
«Muļķīgais īru nelga, ko nozīmē tava idiotiskā zviegšana?»
«Bet neko — noteikti neko, mazais Len!» īrs zobojoši atbildēja.
Preiss tumši pietvīcis atgrūda no sevis šķīvi, pietrūkās kājās un izskrēja no istabas.
To pašu nedēļu vairāki lopkopji ieradās pie Griva apspriesties par veikala lietām. Acīmredzot viņš bija izturējies pret tiem visai nelaipni, jo viens no viņiem, kas savā laikā bija iesācis kā kovbojs, izteica diezgan dzēlīgas piezīmes, turklāt tik skaļi, ka arī Sleims Zilais bija tās dzirdējis. Kāds cits kovbojs, kurš baudīja saimniecības vadītājas labvēlību, priekā starodams pastāstīja biedriem, ka Griva namā pats velns esot ticis vaļā: viņa sieva par katru cenu gribot aiziet no tā.
Drīz pēc šiem notikumiem, Grivs kādu dienu atstāja rančo un aizbrauca ratos, kurus tas pats vadīja. Tā kā viņš līdz šim nekad vēl nebija aizceļojis, iepriekš neiedalījis ļaudīm darbus, viņa pēkšņā nozušana izsauca kovboju starpā visneticamākās baumas. Protams, viņi pasteidzās izmantot saimnieka rīcību un gandrīz nemaz vairs nestrādāja.
Emss izmantoja brīvo laiku vientuļiem jājieniem mežos — jau tādēļ vien, lai nebūtu jāredz, kā saime arvien vairāk zaudē disciplīnu un rančo slīd aizvien zemāk. Arī bez nesaskaņām ģimenē, būtu pieticis jau ar Griva pārmērīgo dzeršanu vien, lai galīgi izputinātu viņa īpašumu. Vislabprātāk Emss būtu pavisam aizgājis no šejienes, tomēr viņš negribēja atstāt Lenu Preisu šajā grūtajā situācijā, kādā tas atradās, un kas varēja beigties visai ļauni.
Emss jau vairākkārt bija gribējis uzsākt ar Lenu sarunu par tā noslēpumu, tomēr līdz šim bija no tā atturējies. Bet šodien, jājot caur mežu, viņš sevī apņēmās neatstāt šo lietu tā. Vajadzēja tikai nogaidīt izdevīgu brīdi sarunai, jo Griva prombūtne, protams, darīja Lenu arvien pārdrošāku un neapdomīgāku tā mīlas gaitās.
«Man liekas, pēc tam atkal būs pienācis laiks mainīt dzīvesvietu,» Emss pusbalsī sacīja sev, jo nojauta, ka gaidāmos notikumos tam gribot negribot būs jāuzņemas izšķirošās lomas tēlošana.
Domās iegrimis viņš jāja tālāk. Agrīnā vasara jau bija likusi apsēm pilnīgi izplaukt. Kā trīcēja viņu zaļās lapas! Redzot apses, viņam vienmēr bija jādomā par Neztu. Vai arī šī Emma Griva nebija tāds pat radījums, ko mīla raustīja turp un šurp — vāja un trīcoša, kā šīs apšu lapas? …
Pēkšņi viņš ieraudzīja sev priekšā, starp priežu stumbriem, spīdam baltu zirgu. Ja viņš nemaldījās, tas bija Lena Preisa zirgs.
«Vai es jau šorīt to nenojautu?» viņš pie sevis nomurmināja. «Ko nu lai daru — griežos atpakaļ vai jāju viņiem pretī?»
Jaukā vietiņa, kur viņš pašreiz atradās, no rančo bija jāšus sasniedzama diezgan īsā laikā. Bez šaubām, abi vieglprātīgie mīlētāji bija norunājuši šeit satikties. Doma par to darīja Emsu gluži niknu. Acīmredzot viņi bija pilnīgi zaudējuši galvu, un varbūt bija jau vairāk vainīgi, nekā viņš līdz šim domāja.
Emss nokāpa no zirga un, saņēmis to aiz pavadas, uzmanīgi veda to pa mīksto meža zemi starp priedēm un apsēm. Drīz vien viņš ieraudzīja kādā klajumiņā divus apseglotus zirgus, kas mierīgi plūca zāli. Pārmetis savam zirgam pavadu pār galvu, viņš pagāja vēl dažus soļus uz priekšu un noslēpās aiz kāda resna koka stumbra.