Nepilnu desmit soļu attālumā viņš ieraudzīja Lenu Preisu, kas sēdēja ar muguru pret viņu. Viņš kusā balsī stāstīja kaut ko jaunajai sievietei, kuru tas turēja apskautu, kamēr viņa bija rokām apvijusi Lena kaklu. Seju viņa cieši bija piekļāvusi tā vaigam, tā ka viņas melnie mati saplūda kopā ar jaunekļa kastaņbrūnajām cirtām. Acis viņai bija aizvērtas, seja pārplūdusi asarām.
Pirmajā mirklī Emss gribēja bēgt, kamēr viņa vēl nav atvērusi acis un pamanījusi to. Bet tad viņš mainīja savu nodomu.
7
Kāds zars viņam zem kājām iebrikšķējās. Jaunā sieviete pacēla savas tumšās skropstas. Divas lielas, mikli mirdzošas acis nesaprašanā uzlūkoja viņu, tad iepletās bezgalīgā izbrīnā, tad satumsa bailēs un šausmās. Acīmredzot viņa bija pazinusi vienu no sava vīra kalpotājiem.
Pēkšņi viņa iekliedzās, atrāva rokas no Lena kakla un izraisījās no tā skāvieniem.
«Lielais Dievs!» viņa iesaucās, trīcošu roku norādīdama uz Emsu.
Lens mirkli sēdēja kā pārakmeņojies, tad strauji pieliecās un, revolveri izstieptajā rokā turēdams, apsviedās apkārt.
«Labdien, Preis!» Emss sacīja, nepiegriezdams vērību ierocim.
«Tu tas esi?» jauneklis iesaucās un viņa pārvērstajā sejā pavīdēja sāpīga izteiksme.
«Jā, es… Protams, mani atveda šurp tikai nejaušība.
«Nejaušība? Un tam lai es ticu?»
«Ja tā nebūtu nejaušība, tu noteikti nebūtu mani pamanījis — to taču tu pats vari iedomāties, Preis?»
«Vienalga — tev jāmirst!»
«Nerunā muļķības, zēn, un nepadari lietu vēl sarežģītāku!» Emss sašuta. «Bez tam, tev nav ne vismazākā iemesla mani nogalināt — es taču esmu tavs draugs.»
«Mans draugs? … Lielais Dievs, kaut es varētu tev ticēt!» Lens galīgi samulsis elsa.
«Kas tas ir, Len?» jaunā sieviete jautāja.
«Arizonas Lauva — par kuru esmu tev jau stāstījis.»
«Ak, tas?»
«Jā gan, jaunkundze, mans vārds ir Emss,» Ričs teica, pasperdams soli tuvāk.
«Vai tad jūs mani nepazīstat?» viņa jautāja.
Es gan nojaušu, kas jūs esat, bet pavisam pārliecināts tomēr neesmu.»
«Es esmu … Griva kundze.»
«Priecājos iepazīties!» Emss atbildēja, noņemdams sombrero. «Tikai nožēloju, ka mūsu iepazīšanās nav notikusi … vairāk piemērotos apstākļos.»
«Tas viss neko nelīdz, Rič!» Preiss kaisli iekliedzās. «Lai cik grūti tas man arī nenāktos — esmu spiests tevi nogalināt! … Cilvēks, kas redzējis to, nedrīkst palikt dzīvs!»
«Nāc taču beidzot pie prāta, Len!» Emss pārliecinoši sacīja. «Ielūkojies man acīs, zēn, un ja tad vēl tu neuzticies man — labi, tad šauj! Bet es tevi brīdinu — tu jau zini, arī es protu mazliet rīkoties ar revolveri!»
Uztraukumā trīcēdams, jaunais kovbojs, kas pie visas savas vīrišķīgās izturēšanās tomēr atstāja visai nožēlojamu iespaidu, mēģināja uzlūkot Emsu.
«Rič, runa taču neiet par mani!» viņš smagi elpodams sacīja.
«Protams, to es zinu — tu rūpējies par Griva kundzes labo slavu. Bet vari būt drošs — no manis tai briesmas nedraud.»
Preiss ļāva rokai ar ieroci noslīdēt gar sāniem. Seja tam raustījās.
«Tu nedrīksti viņam neko darīt, Len!» jaunā sieviete sacīja. «Tā taču būtu slepkavība.»
Emsam negribot bija jāpasmaida.
«Ko man vairs nozīmē slepkavība?» Preiss nesavaldīgi iesaucās. «Es nošautu visus biedrus, lai tikai glābtu tevi!»
«Mīlulīt, es taču jau nupat tev teicu, ka esmu pazudusi!» viņa atbildēja. «Es nevaru vairs ilgāk panest šos melus. Es ienīstu Grivu un esmu apņēmusies pateikt tam visu patiesību.»
«Nē, Dieva dēļ, tikai ne to — viņš tevi nonāvēs!»
Viņa gribēja satvert Lena roku, lai atņemtu tam revolveri, bet viņš ātri paslēpa to aiz muguras. Viņa mazliet sagrīļojās un bija spiesta pieturēties pie koka stumbra. Viņas acis pētoši lūkojās Emsa sejā, it kā gribētu nolasīt tā domas. Arī viņš pirmo reizi vērīgāk to uzlūkoja. Droši vien viņa ari citkārt bija ļoti skaista, bet šajā brīdī ar savu marmorbālo seju, traģisko izteiksmi tumšajās, samtainajās acīs, un pusē pavērtajām, sārtajām, trīcošajām lūpām, viņa atstāja tieši neatvairāmu iespaidu.
«Len, es pilnīgi uzticos viņam!» viņa pēkšņi sacīja pavisam mierīgā tonī.
Emss atvieglots uzelpoja. Doma, ka viņam vajadzētu nošaut vai sakropjot šo nabaga, mīlas trakuma pārņemto jaunekli, likās viņam šausmīga. Viņš piegāja vēl tuvāk un nosēdās starp abiem jauniešiem, uzlicis roku Lēnam uz pleca un uzlūkodams jauno sievieti.
«Pateicos jums!» viņš sirsnīgi teica. «Un nu uzklausiet mani, jūs abi! Jau kopš nedēļām es zinu, ka jūs mīlat viens otru. Diemžēl, arī citi jau, šķiet, to nojauš — piemēram, Makkinejs. Bet tam nav nozīmes, viņš nepļāpās par to un visļaunākajā gadījumā man vienmēr vēl atliek kāds līdzeklis, lai aizbāztu viņam muti.»
«Jūs zinājāt, ka … Lens un es … mīlam viens otru?» jaunā sieviete pietvīkdama jautāja.
«Vai arī jūs viņu mīlat — par to es katrā ziņā nebiju tik cieši pārliecināts; attiecībā uz viņu man šaubu nebija. Bet ka jūs satiekaties — to es zināju, un man jāatzīstas, ka sakarā ar to, es dažādi domāju par jums. Deviņpadsmit gadus veca sieviete, kurai turklāt ir arī bērns — tā nav laba lieta, es sevī spriedu. Nu, un tā jau arī ir; tikai tagad, kad esmu redzējis jūs kopā ar Lenu un dzirdējis jūs runājam, es to domāju citādā nozīmē.»
«Jūs esat Lena draugs?»
«Protams, tas es esmu — vai tad citādi es būtu caurām naktīm gulējis bez miega un lauzījis galvu, kā lai palīdzu viņam?»
«Ak, es tik ļoti mīlu Lenu!» viņa naivā vaļsirdībā atzinās, bet tūlīt arī piebilda: «Tomēr tādēļ es nebūt neesmu kļuvusi neuzticīga manam vīram!»