Lens, kas arvien vēl turēja jauno sievieti apskautu, tik lūdzoši uzlūkoja Emsu, ka tam kļuva gandrīz sāpīgi.
«Rič, Emmas dēļ — saki man, ko lai es daru?»
«Pagaidām neko!» Emss atbildēja. «Pats par sevi saprotams, tev jāvairās no Emmas kundzes, kamēr būsim izlēmuši, kas darāms.»
«To es nevaru. Un ja es arī mēģinātu — viņa pati mani sameklētu,» Lens izmisis atbildēja. «Šorīt, piemēram, Maks uzdeva man kādu darbu, bet tad atnāca saimniecības vadītājas puisēns un atnesa man ziņu no Emmas, ka viņa grib mani šeit satikt.»
«Bet tā ir liela pārdrošība no jūsu puses, Emmas kundze, jo …»
«Nesauciet taču mani visu laiku par kundzi!» viņa uztraukta pārtrauca to.
«Labi, tātad: to jūs nekādā gadījumā nedrīkstējāt darīt, Emma!»
«Galu galā arī es esmu tikai cilvēks,» viņa atbildēja.
«Bet tieši tādēļ jums vajadzētu prast izmantot arī savu cilvēka saprātu.»
«Es nevaru un negribu dzīvot, ja nedrīkstu redzēt Lenu!»
«Bet jūs aizmirstat, cik bīstama ir šī lieta!» Emss nopietni aizrādīja. «Ja jūs tiksiet pārsteigti kopā — un agri vai vēlu tas noteikti notiks, — Grivs nogalinās Lenu un, ja jūs viņš arī atstās dzīvu, jūsu dzīve tomēr būs ļaunāka nekā nāve.»
Viņa nobālēja un tās skatiens meklēja Lena seju.
«Man vienalga, ko viņš ar mani izdara,» viņa teica, «bet ja Lēnam viņš nodarīs ko ļaunu, es nožņaugšu viņu ar šīm rokām!»
«Jūs aizmirstat savu bērnu, Emma … Vai tas ir puisēns?»
«Nē, meitenīte, gaišiem matiem un zilām acīm … viņa nemaz nelīdzinās savam tēvam.»
«Tātad atkal viens tikpat nelaimīgs radījums kā jūs un Nezta!»
«Kas ir Nezta?» viņa ziņkārīgi jautāja.
«Mana dvīņu māsa.»
«Rič, tā taču mēs netiksim tālāk!» Lens izmisis pārtrauca šo sarunu.
Emss pietrūkās kājās un sāka staigāt turp un šurp. Pēkšņi jaunā sieviete stāvēja viņam līdzās un satvēra to aiz rokas.
«Mēs jūs neapgrūtināsim ar savu nelaimi,» viņa sacīja. «Glabājiet tikai mūsu noslēpumu un atstājiet visu mūsu pašu ziņā.»
«To es nespēju, es nedrīkstu atstāt jūs, nabaga tārpiņus, nelaimē!»
«Cik labs jūs esat un cik ļoti es apskaužu Neztu, ka viņai ir tāds brālis! Bet klausieties: ja Lena nebūtu, es vienalga nespētu palikt ilgāk kopā ar Grivu — to taču jūs varat saprast?»
«Labi, un ko tad jūs domājat iesākt?»
«Paņemšu bērnu un noslēpšos kopā ar to kaut kur, kur Grivs mani nevarēs atrast.»
«Tas taču neder, bērniņ! Jūs pat neesat vēl pilngadīga — viņš aizvestu jūs atpakaļ ar policijas palīdzību. Vismaz nogaidiet, kamēr būsiet sasniegusi pilngadību, tad tas vēl drīzāk būtu izdarāms.»
«Bet tad man jāgaida vēl vesels gads!» viņa izmisusi atbildēja. «Tik ilgi es vairs neizcietīšu šīs mokas.»
Viņi atkal nosēdās līdzās Lēnam, kas sāpīgu skatu lūkojās savā priekšā.
«Jā, bērni,» Emss pēc mulsa klusuma brīža atsāka. «Mums neatliek nekas cits, kā cerēt, ka Dievs apžēlosies par jums un drīz aicinās šo briesmoni pie sevis.»
«Ak, viņš vēl ir jauns un vesels — tas nodzīvos simts gadu!» Lens satriekts piezīmēja.
Emss ar nolūku izlikās to nedzirdam.
«Cik ilgi tad viņš šoreiz paliks prom?» viņš jautāja Emmai.
«To es nekad nezinu. Ja viņš saka, ka paliks nedēļu, tas noteikti parbrauc agrak, un ja tas solās atgriezties pec divām, trim dienām — viņš nereti paliek prom nedēļām ilgi.»
«Tatad viņš acīmredzot jums neuzticas?»
«Protams, viņš jau vienmēr moka mani ar savām aizdomām un greizsirdību!»
«Uz Lenu?»
«Uz ikvienu kovboju … Es dzīvoju vienās bailēs, ka viņš var atklāt manus melus. Es esmu šausmīgi melīgs radījums!»
«Bet, Emma, kā tu vari tā runāt!» Lens iesaucās. «Ja tu esi spiesta melot savam vīram, tad tas nenozīmē, ka tu esi melīga! Man tu taču nekad neesi melojusi?»
Neraugoties uz savām bēdām, viņa iesmējās gaišiem smiekliem, kas lika Emsam izbrīnā uzlūkot to.
«Tomēr esmu to darījusi — vienmēr esmu tev melojusi!» viņa sacīja. «Visas tās «nejaušības», kas saveda mūs kopā, es pati iekārtoju ar viltību … Es nekad neesmu nokritusi no zirga — tā bija tikai komēdija, jo es zināju, ka tu iāsi gar strautu.»
«Bet, Emma!» Lens pārmetoši teica, kaut seja tam staroja laimē.
«Nu, man šķiet, tie ir meli, kurus vīrietis var piedot!» Emss teica un piecēlās. «Bet nu klausieties, bērni, un dariet, ko jums teikšu: Emma, nestāstiet Grivam neko! Starp citu, kamēr viņš ir prom, jums vajadzēs būt ļoti uzmanīgai satiekoties ar Lenu, bet kad Grivs būs pārradies, jums pilnīgi jāatsakās no tikšanās ar Lenu un jāatturas arī no vēstuļu rakstīšanas viņam. Sapratāt?»
«Un cik ilgi tas turpināsies?» viņa jautāja.
«Teiksim līdz brīdim, kamēr būšu devis jums citus rīkojumus … Vai apsolāt man to?»
«Apsolu!» viņa atbildēja, spiezdama roku pie sirds. «Esmu pārliecināta, ka jūs gribat mums palīdzēt un noteikti arī atradīsiet kādu izeju.»
«To es jums apsolu!» Emss atbildēja. «Nu, un kā ir ar tevi, Len?»
«Zvēru tev, ka nerīkošos pret tavu gribu!» Preiss trīcošām lūpām svinīgi apliecināja.
«Nu, tātad! Bērni, man jau kļuvis atkal daudz labāk ap sirdi!» Emss atvieglots sacīja. «Nu es atstāšu jūs vienus — tikai dariet man prieku un nenovilciniet atvadīšanos līdz rīta agrumam. Pietiks arī ar četriem līdz pieciem simtiem skūpstu!»
Lens smējās, pūlēdamies noslēpt savu mulsumu. Bet Emma pietrūkās kājās un piegāja pie Emsa.
«Viens no tiem jāsaņem jums, Arizonas Lauva!» viņa, pa pusei jokodama sacīja.
«Jā, Emma, noskūpsti viņu!» Lens sajūsmināts sauca.
«Aizveriet acis — es jūs noskūpstīšu!»
«Nu, klausieties, ja jau ar mani kaut kas tāds notiek, tad es gribu to redzēt!» Emss smiedamies atbildēja.
«Nezobojieties, Arizonas Lauva, arī jūs kādu dienu pazaudēsiet savu sirdi! … Tās sievietes vārdā, kuru jūs reiz mīlēsiet, saņemiet šo skūpstu!»