Viņa izslējās pirkstgalos un noskūpstīa to. Tad viņa samulsusi un viegli pietvīkusi atkal atslīga līdzās Lēnam un cieši piekļāvās tam.
Arī Emss bija pietvīcis. Mēmi pamājis tiem abiem ar galvu, viņš steidzās atpakaļ pie sava zirga. Ielēcis seglos, viņš jāja prom pretējā virzienā, lai nebūtu vēlreiz jāsatiekas ar tiem abiem.
Starp priežu stumbriem viņš redzēja savā priekšā zaļās nogāzes, mirdzošo upi un plašo ieleju, kas stiepās līdz pat tālajiem kalniem, aiz kuru baltajām, sniega vainagiem izrotātajām virsotnēm, saule zelta mirdzumā devās dusēt.
Galvu purinādams Emss jāja tālāk.
Nabaga tārpiņi, tie abi! viņš sevī domāja. Pārmest viņiem tiešām neko nevar … Cik ļoti šī meitene man atgādina Neztu, kaut arī viņa ārēji nemaz nelīdzinās tai! Kas zina, kas notiktu ar mani, ja arī man reiz gadītos tādu satikt… Nu, pagaidām man darba pilnas rokas, rūpējoties citu labā, jo man tagad nopietni jāsāk nodarboties ar šo melno sātanu Krevu Grivu!
8
Kad Emss vakarā pārradās rančo, viņš galvenajos vilcienos bija skaidrībā par savu turpmāko izturēšanos, it kā pats liktenis viņam būtu to nodiktējis.
Vakariņu laikā, uz kurām Lens ieradās ar nokavēšanos, Emss izlikās iegrimis dziļās pārdomās un ari vēlāk izvairījās no drauga. Viņš stundām ilgi sēdēja kopā ar citiem kovbojiem un pēkšņi bija sācis izrādīt ārkārtīgu interesi par Krevu Grivu. Viņš iztaujāja biedrus un lika tiem stāstīt par saimnieku neskaitāmus stāstus. Tādā veidā viņš uzzināja, ka Grivam ir ļoti vaļīga roka, kas katra
sīkuma dē] laiž dūri darbā, ka viņš ir sīkstulis un maksā * viszemākās algas, ka ar tirgotājiem un piegādātājiem tas nepilda savas saistības, bet pret citiem vienmēr ir neuzticīgs un aizdomīgs, un beidzot, ka viņš bieži ir nežēlīgs pret zirgiem, kas kovboju acīs bija sevišķi nepiedodams noziegums.
«Pie joda!» Sleims Zilais sacīja, kad Emss bija. aizgājis. «Kas tad Lauvam šodien noticis? Tādu es viņu nekad vēl neesmu redzējis!»
«Tu viņu vēl pietiekami nepazīsti,» kāds no biedriem aizrādīja. «Viņš jau arī vēl nav ilgi šeit.»
«Bet Maks taču mums tik daudz stāstījis par viņu.»
«Ak, Maks pļāpā daudz, jo diena taču gara . .. Gan jau Emsam būs savs iemesls, kādēļ viņš ir nikns uz saimnieku; agri vai vēlu tas gadās katram, kam darīšana ar šo tēviņu.»
«Jā, protams, bet pie Arizonas Lauvas man šī lieta tomēr šķiet mazliet citādāka.»
Otrā rītā Emss sāka pieglaimoties saimniecības vadītājai — brašai un pilnīgai, četrdesmit gadus vecai sievietei, kas vienmēr bija gatava mazliet pakoķetēt ar kovbojiem.
«Taisnību sakot, es gribēju aiziet no šejienes, Terila kundze,» Emss pēc iespējas laipni sacīja. «Bet pēc visa, ko zēni man stāstījuši par jums, es tomēr laikam palikšu, jo pret skaistām atraitnēm man vienmēr bijusi vājība.»
«Jūs jau nu esat tas īstais!» viņa līksmi atsaucās. «Bet glīts puisis jūs tomēr esat… Droši vien gribat izkaulēt no manis tikai gabalu cepuma vai tortes?»
«Mazu gabaliņu es paņemšu gan, kaut nebūt neesmu nācis tādā nolūkā. Es tiešām gribēju tikai pateikt jums labdienu un pie viena apjautāties, kad saimnieks būs atpakaļ?»
«Ak, Dievs! Tātad arī jūs esat iemīlējies jaunajā kundzē?»
«Es? Nē! Man labāk patīk padzīvojušas sievietes. Tāds jauns ērzelēns man nav nekas!»
«Tad jūs tiešām esat izņēmums starp kovbojiem… Nē, es patiesi nezinu, kad saimnieks pārbrauks; ceru tikai, ka tas nenotiks tik drīz.»
Terila kundze ļoti mīlēja runāt un Emss bija ideāls klausītājs. Tādā veidā viņš drīz vien zināja visu, ko bija gribējis uzzināt par Emmu Grivu, «šo nabaga, pacietīgo bērnu,» un tās meitiņu.
«Protams, jūs saņemsiet savu naudu,» Terila kundze atbildēja uz Emsa šķietami bažīgo jautājumu. «Katrā ziņā tikai tādā reizē, kad viņš būs labā omā un pie pilnas kases.»
Tad viņš veikli prata pieskarties saimniecības vadītājas jūtām pret Emmu. Terila kundze, kam kovboja nopietnais skatiens un maigā balss redzami iedvesa uzticību, kļuva vēl runīgāka un starp citu pastāstīja arī, ka viens no kovbojiem Griva kundzei neesot vienaldzīgs.
«Kā tad vecais īsti izturas pret mazo?» Emss ieinteresēts jautāja.
Te labā sieviete tomēr pēkšņi pazaudēja savu veiklo mēli, bet viņas apklušana pateica Emsam vairāk, nekā to būtu spējuši visdzīvākie tēlojumi par Griva brutālo izturēšanos pret sievu. Viņš atstāja saimniecības vadītāju pilnīgi apmierināts ar sarunas iznākumu, jo viņa nolūks taču bija izdibināt no Terila kundzes, vai Emma nebija kaut ko pārspīlējusi.
Atpakaļceļā viņš satika Makkineju.
«Es jau meklēju tevi, Ems!» tas laipni sacīja.
«Man vairs nav ne dolāra,» Ričs īgni atbildēja. «Ja Grivs tuvākā laikā neizmaksās algu, man būs jāaizņemas arī pašam.»
«Aizņemties? Kas tad runā par aizņemšanos? Es katrā ziņā ne! Bet ja vēlies, es varu tev mazliet aizdot.»
«Paldies, es vēl pagaidīšu, kamēr pārbrauc saimnieks.»
«Kā gribi… Bet klausies: daži no mums nodomājuši beidzot atkal mazliet pastrādāt — neatliekami jāizlabo kāda aploka žogs; vai tu piedalīsies?»
«Dabūt tulznas rokās un nomocīties?» Emss šķietami sašutis atcirta. «Nenāk ne prātā!»
«Bet nu saki, cilvēk, kas īsti noticis ar tevi? Kopš kura laika tad tu esi sācis vairīties no darba?»
«Kopš šodienas!» Emss skarbi atbildēja un aizgāja.
Makkinejs izbrīnā nolūkojās viņam pakaļ.
Vakarā Emss ieradās vakariņās par vēlu un arī šeit, pretēji paradumam, likās esam ļoti sliktā omā. Viņš pat nolamāja pavāru, kas bija tik pārsteigts, ka neattapās atbildēt viņam tādā pašā tonī, bet pavāram tas reti kad gadījās.