Pēc vakariņām Emss vēl brīdi palika sēžot pie galda. Viņa asā dzirde bija uztvērusi, kas priekšnamā tiek runāts par viņu.
«Len, kas īsti noticis ar Lauvu?» kāds jautāja.
«Pēdējās divās dienās gandrīz neesmu viņu redzējis,» Preiss izbrīnā atbildēja. «Kā tā? Ko tad viņš īsti dara?»
«Viņš ļoti izmainījies.»
«Man nav ne jausmas, kas viņam varētu būt gadījies.»
«Varbūt sācis dzert,» kāds cits ieminējās.
«Muļķības!» Makkins noteikti noraidīja. «Tas ir visprātīgākais cilvēks, kādu jebkad esmu redzējis!»
«Varbūt viņš iemīlējies Emmā Grivā,» kāds trešais izteica aizdomas.
«Nieki! Cik zinu, viņš vispār vēl to nav redzējis.»
«Len, vai Emss kādreiz ir redzējis saimnieka sievu?»
«Man šķiet, jā — vismaz reiz,» Preiss mulsi atbildēja.
«Ar reizi pietiek — to es zinu no piedzīvojumiem! Arī es biju gluži slims, kad pirmo reizi redzēju viņu.»
«Tas nu viņai nebūt nav kompliments, Sonders, jo tevi padara slimu ikviens radījums, kam vien svārki mugurā!»
«Bet visvairāk viņam tomēr patīk sievietes bez svārkiem! … Nesen mēs pilsētā bijām kopā cirkā. Tur uzstājās kāda meitene, kas bija ģērbusies vienīgi triko. Viņa vingroja uz trapeces un bija tieva kā kārts. Tad jums būtu vajadzējis redzēt Sondersu — viņš izskatījās, it kā būtu dabūjis holēru!»
Kovboji sāka skaļi smieties, bet pēkšņi aprāvās, kad Emss no ēdamistabas izgāja pie tiem.
«Sakiet, vai kādam no jums zīdainīšiem zināms, kad šis nolādētais suns Grivs būs atpakaļ?» viņš jautāja, aizsmēķēdams cigareti.
Neviens neatbildēja, jo šāds tonis pie Emsa bija gluži neparasts. Beidzot Makkinejs pārtrauca klusumu, kas jau sāka kļūt nepatīkams.
«Noteikti to neviens nezina,» viņš sacīja, pieiedams pie Emsa. «Cik esmu dzirdējis, viņam vajag pārbraukt rīt… Ja drīkstu dot tev kādu padomu …»
«Pļāpā vien mierīgi tālāk, Mak!» Emss sacīja, kad īrs vilcinādamies apklusa.
«Es vispār nemēdzu pļāpāt, tas nav manā dabā!» Makkinejs atbildēja. «Gribēju tikai teikt, ka tavs pašreizējais garastāvoklis nav īstais, lai tiktu galā ar saimnieku.»
«Kā tā?» Emss mierīgi jautāja. «Ja tev un visai bandai nav drosmes iesākt ar šo tēviņu Grivu, tad tas nebūt vēl nenozīmē, ka arī es to nedarīšu!»
Makkinejs, mēms aiz pārsteiguma, plaši ieplestām acīm uzlūkoja viņu.
«Tas taču ir neprāts, iesākt ķildu ar saimnieku!» Zilais iejaucās sarunā. «Protams, Grivs ir biedīgs tēviņš, kuru mēs visi esam reiz lādējuši, bet galu galā šeit cilvēkam tomēr ir laba vieta, un ja vien kāds prot ar viņu pareizi apieties, tam dzīve pie viņa nav slikta. To Maks gribēja tev teikt, un es no savas puses atļaujos piezīmēt, ka tas būtu vismuļķīgākais, ko vien vari izdarīt, ja tu sasiesies ar viņu.»
«Ak, skat' — melnais sātans Grivs pēkšņi pārvērties baltā eņģelī!» Emss zobojās.
«Nu, dari kā gribi — Griva dēļ galu galā neviens neraudās!»
«Paldies par laipno atjauju!» Emss sacīja. «Bet tev varbūt taisnība, mani nervi sasodīti pagalam!»
To teicis, viņš pagriezās un aizgāja. Vēl ilgi viņš dzirdēja Sleima Zilā balsi, bet nevarēja saprast, ko tas saka.
Protams, visu šo scēnu Emss bija sarīkojis, lai maldinātu biedrus. Lens, kurš vienīgais būtu varējis atšķirt tēlojumu no īstenības — bija pārāk aizņemts pats ar sevi, lai lauzītu galvu par to.
Otrā rītā Emss jau agri sēdās zirgā, lai apmeklētu vienīgo patstāvīgo kolonistu, kas vēl bija palicis uz Griva zemes. Tas bija kāds garīgi mazliet tūļīgs norvēģis, vārdā Nilsens. Viņš dzīvoja mazā, apmēram piecdesmit morgenu lielā ielejā, caur kuru tecēja strautiņš, kas ieplūda upē. Grivam bija simtiem šādu vietiņu, kas bija derīgas apstrādāšanai. Tomēr tikai niecīgu daļiņu no tām izmantoja nabaga ļaudis, kas iesāka ar cirvi, arklu un vienu zirgu. Visus šos ļaudis Grivs bija aizdzinis citu pēc cita, izņemot vienīgi šo Nilsenu, kas neļāvās iebiedēties, bet kur vien varēja, centās kaitēt Grivam. Vismaz tā apgalvoja tenkas, kas Emsam bija nākušas ausīs un par kuru pareizību viņš nu gribēja pārliecināties.
Norvēģī viņš atrada vienu no tiem ieceļotājiem, kas Rietumu labā veikuši daudz vairāk, nekā Griva šķiras ļaudis. Nilsenam bija glīts namiņš, piemīlīga sieva un divi braši dēli. Kaut taupīgi, viņš tomēr varēja dzīvot no savu lauku ienākumiem, bet uz priekšu nespēja tikt, jo sevišķas grūtības tam bija radītas lopkopībā. Ja Grivs būtu bijis godīgs cilvēks, viņš būtu atļāvis Nilsenam ganīt tā nedaudzās govis turpat tuvumā. Bet tagad viņam bija jādzen savi lopi kalnos, kur vilki aiznesa teļus, bet lopu zagļi — pieaugušos vēršus.
Norvēģis atzinās Emsam, ka ilgi viņš tā vairs nespēs izturēt. Viņa vienkāršais stāsts meta uz Grivu visai neiepriecinošu gaismu, turpretī Nilsens pats, viņa sieva un abi puisēni, ar kuriem Emss jau bija paguvis iedraudzēties, atstāja uz viņu vislabāko iespaidu.
«Tā? Grivs atgriezis jūs no ganībām?» viņš domīgi jautāja. «Kas tad to žogu uzcēla?»
«Tur nevajadzēja daudz žoga,» norvēģis atbildēja. «Vienā dienā, Grivs un viņa divi cilvēki, tika galā ar šo darbu.»
«Vai varat atcerēties, kas tie abi bija?»
«Protams. Viens no viņiem bija liels, garš tēviņš, kuru tie dēvēja par Karpenteru — tas pagājušajā gadā pilsētā tika nošauts; un otrs bija Briks Džonss, kas vēl tagad strādā pie Griva — tikai laikam citā saimē, ne tajā, kur esat jūs. Starp citu, viņš arī vēlāk vairākkārt bija šeit un aizskāra manu sievu.»
«Džonsu es pazīstu — tas strādā kopā ar mani. Šķiet, tas puisis ir gluži Griva gaumē … Kā tad viņš aizskāra jūsu sievu?»
«Viņš gribēja būt maigs pret to. Acīmredzot toreiz viņš bija iedzēris.»