«Nāc ārā, gļēvuli!» Emss uzkliedza Grivam un gribēja steigties tam pakaļ, bet tas aizcirta durvis viņam deguna priekšā.
Brīdi Emss stāvēja un gaidīja. Tad viņš redzēja, kā Grivs atstāja namu pa otro izeju un aizzagās starp priedēm.
Emss mierīgi atgriezās pie sava zirga, saņēma to aiz pavadas un, viegli pamājis ar galvu jaunajai sievietei, kas bāla un satriekta sēdēja ratos, lēnām aizgāja.
* * *
Kad Emss brīdi vēlāk sēdēja savā istabā un domīgi smēķēja, ienāca Lens Preiss.
«Nu, nu, Rič, kur tad tu tik ilgi biji pazudis?» viņš līksmi jautāja. Acīmredzot viņš neko nebija ne redzējis, ne dzirdējis par uztraucošajiem notikumiem, kas nupat bija norisinājušies.
«Es? Ak, tāpat mazliet paklaiņoju,» Emss atbildēja. «Es apmeklēju Nilsenu, nabaga norvēģi.»
«Saimnieks pārbraucis, dīvainā kārtā pavisam skaidrā,» Lens dzīvi stāstīja. «Vai esi jau redzējis jaunos Teksasas lopus? Dievs tēvs, es būtu ar mieru atdot savu labo roku, lai tie piederētu man!»
«Labā roka tev vēl būs ļoti nepieciešama, mans krietnais Len,» Emss atbildēja. «Bez tam esmu pārliecināts, ka šis bars — vai vismaz tāds pat — drīz vien piederēs tev arī bez šāda upura.»
«Saki, Lauva, vai tu esi piedzēries?» Lens noraizējies apjautājās.
«Taisni otrādi — skaidrs kā pūce.»
«Tad tu esi traks!»
«Arī tas nē — kaut man nupat bija garāka saruna ar Emmu… Ļoti mīļa un glīta viņa izskatījās… Taisnību sakot, viņa ir pārāk laba priekš tevis.»
«Tu runāji ar Emmu?»
«Protams, nupat pirms dažām minūtēm.»
«Kur?»
«Tieši ēdamzāles durvju priekšā, Griva un viņa viesu, kā arī visu kovboju klātbūtnē.»
«Tas taču nav tiesa?»
«Tiešām tiesa! Bet tev nevajag kļūt greizsirdīgam, kaut arī esmu ar mieru tevi apskaust šīs sievietes dēļ. Es tikai lūdzu viņu parūpēties par Nilsenu ģimeni, kad viņa šeit būs kļuvusi par īpašnieci.»
«Viņa — īpašniece?» Lens nesaprašanā jautāja.
Sarunu pārtrauca smagi soļi un piešu šķindoņa aiz durvīm.
«He, biedri, vai esi mājās?» kāda aizsmakusi balss sauca.
«Jā, ja vien tu nāc miermīlīgā nolūkā,» Emss atbildēja.
Augstu paceltām rokām istabā ienāca Sleims Zilais. Viņam bāls un uztraukts sekoja Makkinejs.
«Nolaid taču rokas, vecais nelga!» Emss smiedamies sacīja.
«Es tikai gribēju pēc iespējas nepārprotamāk izrādīt tev savus miermīlīgos nolūkus,» Zilais atbildēja.
«Apsēdieties uz gultas malas, zēni. Durvis es labāk gribu paturēt acīs.»
«Labprāt, kaut arī tas nav vajadzīgs, jo Grivs sargāsies nākt šurp un viņam nav arī neviena cilvēka, kas pastrādātu šo darbu viņa vietā.»
Lens trieca dūri galdā.
«Dieva dēj, kungi, kas tad īsti noticis?» viņš jautāja.
«Tu, mazais, nejaucies vīru sarunās! Sēdi klusu un saki paldies, ka tev jauj klausīties.»
Makkinejs apsēdās uz gultas malas un noraizējies uzlūkoja Emsu.
«Sasodīti muļķīga lieta!» viņš apdomīgi ieminējās.
«Kā tā?» Emss jautāja.
«Nu — vienmēr taču viens un tas pats: tu atnāci, visi biedri tevi mīl, bet tad nāk brīkšķis — un tu aizej.»
«Mīļais Mak, pagaidām jau es vēl esmu šeit; un ja es pazīstu Grivu, tad jums vēl tik drīz nebūs jāatsakās no manas sabiedrības.»
«Nedomā, ka Sleims un es, esam nākuši tev kaut ko pārmest,» Makkinejs paskaidroja. «Mēs tikai gribam izteikt tev mūsu domas šajā lietā. Viss rančo dzirdēja, kā tu izaicināji Grivu; tas, ka klāt bija arī svešie kovboji, kas atdzina Teksasas lopus, nav tik ļauni — viņi taču nepaliks šeit. Bet Griva viesi ar riebumu steidzās atkal aizbraukt un es pats dzirdēju, kā viens no viņiem — vecs, cienījams lopkopis — teica otram: «Lai kā arī šī lieta nebeigtos, Grivam tikpat šeit vairs nav dzīvošana …» Protams, jau rīt pat visa apkārtne zinās, kas noticis.»
«Jā, tādā gadījumā krietnajam Griva kungam būtu vajadzējis izturēties citādi,» Emss piezīmēja, paraustīdams plecus.
«Tu proti labi jokot, Lauva!» Sleims smiedamies teica. «Bet saki, vai nu tu tomēr pats nenožēlo notikušo?»
«Kādēļ lai es to nožēlotu?»
«Griva dēļ jau nu, protams, ne!» Zilais zobojoši atbildēja.
«Sleims grib teikt, ka nu tev taču katrā ziņā būs jāšķiras no mums,» Makkinejs paskaidroja.
«Agrāk vai vēlāk, bet reiz draugiem tikpat jāšķiras,» Emss atbildēja.
«Maks un es arī aizejam un varu derēt, ka gandrīz visa saime pievienosies mums! Mēs vairs negribam strādāt priekš Griva.»
«Un kā ar jūsu naudu?»
«To lai velns rauj! Kam mums nauda?»
«Ļoti nožēloju, zēni, ka esmu izjaucis visu bandu, to es, protams, negribēju.»
«To mēs zinām, un tam jau ari nav nozīmes … Bet klausies, biedri! Es gribēju ieteikt tev jāt uz pilsētu un tur uzmanīt Grivu, jo agri vai vēlu viņš noteikti dosies turp, kaut vai tādēj, lai piedzertos. Tātad tur viņš nevarēs tev izbēgt, turpretī šeit tu vairs neesi drošībā. Tu jau zini, Grivs ir mednieks, un šautene sniedz sasodīti tālu; viņš katrā ziņā nošaus tevi no paslēptuves.»
«Par to es esmu domājis; to no viņa var sagaidīt,» Emss atbildēja. «Tomēr es vēl dažas dienas uzkavēšos šeit, jau tādēj vien, lai viņš nevarētu teikt, ka ir mani aizdzinis.»
«Labi,» Sleims piekrita. «Tikai esi, lūdzu, uzmanīgs. Bez tam, viens no mums pastāvīgi paturēs Grivu acīs, kolīdz tas atstās namu.»
Abi kovboji aizgāja. Emss mierīgi palika sēžot un pa vaļējām durvīm vēroja ceļu. Lens Preiss, bāls un uztraukts, apsēdās viņam līdzās.
«To tu esi izdarījis Emmas un manis dēļ!» viņš sacīja.
«Ko izdarījis?» Emss noņurdēja.
«So …. ķildu … iesācis,» Lens stostījās.
«Es? Liekas, tev galvā nav viss kārtībā, manu zēn. Neko es neesmu iesācis.»
«Tomēr! … Un nu es arī saprotu visu. Arī es zinu to lietu ar Nilsena sievu, kaut ne ar vienu nesmu par to runājis — pat ar Emmu ne. Tu biji pie Nilsena un uzzināji, ka Grivs mēģinājis atvilt tam sievu, bet nu, kad viņa to noraidījusi, grib Nilsenu izpostīt. Tādēļ tu uzsāki ķildu ar Grivu, jo zināji, ka tad tev radīsies izdevība viņu izaicināt. Tā tas ir bijis un ne citādi! Zēl tikai, ka manis tur nebija, bet gan jau Emma man visu izstāstīs.»