«Tu esi sasodīti gudrs puišelis, Len, tev nevar tik viegli apmānīt acis! … Bet ja jau nu reiz tā noticis, arī tu varētu mazliet palīdzēt uzmanīt Grivu. Tu taču dzirdēji, ko Sleims Zilais pirmīt teica un pakausī man diemžēl acu nav.»
«Patiesi, to es labprāt d.arīšu!» Lens aizkustināts apgalvoja un ātri izgāja no istabas.
Drīz pēc tam arī Emss atstāja namu, turklāt ievērodams vislielāko apdomību. Viņš vērīgi aplūkoja ikvienu koka stumbru, ikvienu krūmu un šķūni kas ienaidniekam varētu noderēt par paslēptuvi un tikai pārliecinājies, ka briesmas nedraud, gāja tālāk. Viņš pārmainīja arī savu parasto vietu pie kopējā pusdienu galda un nosēdās tā, ka varēja pārredzēt ēdamzāles abas durvis. Pie tam viņš izlikās, it kā būtu iegrimis dzijās pārdomās, bet patiesībā nekas nepagāja tam garām nepamanīts.
Otrā dienā, tuvojās jau pusdienu laiks un kovboju lielākā daja jau slaistījās ēdamzāles durvju priekšā — Emss lēnām nāca šurp no aploku puses. Netālu no durvīm viņš satikās ar Briku Džonsu, kalsnu puisi ar vāju, iesarkanu seju.
«Džons, es mekleju tevi,» Emss apsveica to.
«Tā? Es no savas puses nevaru to gluži apgalvot,» kovbojs smīnēdams atbildēja, kaut varēja manīt, ka tas nejūtas visai ērti.
«Saki man: ja es tev tagad iegāztu tā kārtīgi pa purnu, tad gan tu laikam tvertu pēc revolvera, vai nav tiesa?»
«Es … domāju gan, ka to darītu, ja vien man pēc tam vēl būtu ko tvert,» Džonss atbildēja, kļūdams gluži bāls. «Kas tad tev ir pret mani?»
«Tu taču palīdzēji uzcelt žogu, kas nogriež Nilsenam izeju uz ganībām?»
«To es darīju, kaut arī sasodīti nelabprāt, bet tu taču zini, ka kovbojs nevar pats izvēlēties sev darbu.»
«Vismaz šeit ne… Un kā ir ar Nilsena sievu? Pret to taču tu esi tzturējies visaugstākā mērā nelietīgi?»
«Nieki — nav nācis ne prātā!» Džonss ātri atbildēja, pietvīkdams kā novārīts vēzis. «Es biju mazliet iedzēris un gribēju ar viņu maigāk parunāt, bet viņa izsmēja mani un aizcirta durvis man deguna priekšā. Protams, tas nebija labi no manis, bet viņu apvainot es tiešām negribēju.»
Klausītāji zviedza aiz prieka. Emss bridi nolūkojās Džonsā, redzami apmierināts ar tā atzīšanos.
«Tātad, mīļais Brik,» viņš lēnām sacīja, «ja negribi nopietni saķildoties ar mani, tad tūlīt ej turp, nojauc žogu un atvainojies Nilsena kundzes priekšā. Vai saprati, mans dēls?»
«Protams, sapratu — es taču neesmu kurls!» Džonss atbildēja. «Man nav ne vismazākās vēlēšanās ielaisties ar tevi cīņā, bet tu mani nostādi sasodīti grūtas izvēles priekšā. Ja darīšu ko tu prasi, es noteikti pazaudēšu vietu!»
«Droši vien, bet tā kā gandrīz visi tavi biedri aiziet no šejienes, tu taču tikpat justos šeit visai vientulīgi.»
«Mak, vai tā ir?» Džonss pārsteigts un samulsis jautāja.
«Protams, ta ir!» Makkinejs mierīgi apliecināja. «Emss, Sleims, es un visi citi, kas bija klāt vakardienas izrādē, meklējam sev jaunas vietas.»
«Tātad Grivs jums izmaksājis algu? Tas taču vairāk kā dīvaini!»
«Tur tu atkal reiz uzminēji!» Sleims Zilais smiedamies teica. «Grivs samaksāja mums visu līdz pēdējam centam!»
«Tā, protams, cita lieta … Tātad labi, Ems, te mana roka! Rīt es jāju pie Nilsena, nojaucu sasodīto žogu un lūdzu Nilsena kundzi, lai viņa neļaunojas, ka esmu uzvedies kā muļķīgs nelga.»
* * ^
Vakarā Emss jau agri devās pie miera. Diena bija bijusi jauka un karsta. Arī tagad vēl gaiss bija diezgan smacīgs, jo spirdzinošais nakts vējiņš vēl nebija sacēlies. Visapkārt valdīja dziļš klusums. Bija dzirdama vienīgi varžu kurkstēšana.
Emss bija atstājis logu vaļā. Pēkšņi viņa asā dzirde uztvēra ārā klusu zāles čaukstēšanu un klusus soļus, kas uzmanīgi tuvojās logam. Ričs ātri izlēca no gultas. Pie palodzes tika klusu pieklauvēts. Viņš veikli pieliecās un klusā balsī sauca:
«Kas tur ir?»
«Tā esmu es — Emma,» sievietes balss atbildēja.
«Lielais Dievs, kas noticis?» viņš jautāja, pieiedams pie loga.
Viņa satvēra tā rokas. Emmas pirksti bija salti, tomēr netrīcēja.
«Es visu dienu biju ieslēgta savā istabā,» viņa aizelsusies čukstēja. «Bet man vajadzēja jūs brīdināt. Grivs šorīt jau pirms gaismas aizgāja. Diemžēl man tikai nesen iekrita prātā palūkoties pēc viņa šautenes. Viņš bija paņēmis to līdzi. Acīmredzot viņš visu dienu bija slapstījies, uzglūnēdams jums. Nupat viņš pārnāca. Dzirdēju viņu virtuvē lamājamies un lādamies, jo bija izsalcis. Un tad es ātri izlēcu pa logu, lai…»
«Jūs esat drošsirdīga meitene, Emma!» Emss aizkustināts pārtrauca to, spiezdams viņas roku. «Bet jūs nedrīkstējāt doties tādās briesmās. Un nu dodieties drīzāk atpakaļ!»
«Vai Lens ir šeit?» viņa uztraukta jautāja.
«Nē, vēl nav.»
«Tad nododiet viņam šo!» Emma sacīja, izņemdama no krūšu izgriezuma vēstuli. «Un Dieva dēļ, esiet uzmanīgs!»
To teikusi, viņa pazuda tikpat klusu, ka bija atnākusi. Ja viņam nebūtu rokā tās vēstule, Emss būtu nodomājis, ka ir tikai sapņojis.
«Kāds pārdrošs radījums!» viņš nomurmināja. «Tik traki riskēt, lai brīdinātu mani un nodotu savam Lēnam mīlestības vēstulīti!»
Nolicis vēstuli uz Lena pagalvja, viņš apģērbās, atslēdza durvis un izgāja ārā. Brīdi viņš ieklausīdamies staigāja turp un šurp, tad iegāja atpakaļ istabā, sasēja savas mantas sainī un nolika to kopā ar segliem zemē pie nama stūra. Pēc tam viņš nesteigdamies devās uz ganībām, kur viņa zirgs plūca zāli.
* * *
Vēl nebija atausis rīts, kad Emss slapstīdamies devās pāri uz rančo. Kad virs apvāršņa izšāvās pirmie saules stari, viņš nekustēdamies stāvēja aiz kādas priedes stumbra, tieši iepretī nama platajām durvīm. Pamazām kļuva arvien gaišāks; austrumos debesis sārtojās maigi rožainas.