Kaut kur sita pulkstenis. Emss klausīdamies stāvēja, kā ienaidnieku saodis briedis, sagatavojies lēcienam. Nama durvīs parādījās Griva masīvais stāvs. Ar šauteni rokā viņš uzmanīgi iznāca ārā un, pametis skatu pa labi un kreisi, ātriem soļiem tuvojās priedēm.
Emss iznāca viņam pretī.
«Labrīt, Griv!» viņš mierīgi teica. «Te jau ir tas, ko jūs meklējat!»,
Grivs atrāvās atpakaļ. Mirkli viņš nespēja pakustēties. Tad tas zibensātrumā pacēla šauteni pie vaiga, tomēr Emss aizsteidzās viņam priekšā un izšāva. Griva šautene sprāga; smagā lode ieurbās priežu zaros.
Viņš mēģināja piecelties, bet atkrita uz muguras un izstiepās zālē. Viņa melnā platmale aizripoja tālu sāņus.
Emss noliecās pār viņa pārvērsto seju. Grivs bija miris …
Dažas minūtes vēlāk Emss pajāja garām klusajiem kovboju namiņiem un devās pa ceļu lejup līdzenumā, kas rožainā rīta gaismā modās jaunam skaistumam. Neviena skata viņš nepameta atpakaļ, bet tuvākajā ceļa līkumā ļāva pavadai nokrist uz seglu loka un aizsmēķēja cigareti.
«Nu, Kepij,» viņš sacīja savam zirgam, kas klausīdamies izslēja ausis, «tas taču tev nav nekas jauns, ka mums tik pēkšņi jādodas atkal tālāk?… Skrej nu, nokratīsim Vomingas putekļus no kājām un cerēsim, ka Nezta nekad nedabūs neko zināt par mūsu piedzīvojumiem!»
9
Vasara valdīja Herikanas kalnāja sārti vizmojošajās augstienēs, kas paceļas tuksneša vidū. Neciešamais karstums, vējš un putekļi pārvērta šo apvidu īstā virszemes ellē. Vismaz tāds tas šķita jātniekam, kas vientuļš veica savu tālo ceļu.
No pat Lielā kanjona šo dzelteno, sārto un pelēko klinšu augstiene nevienmērīga kalnāja veidā stiepjas pāri Arizonas ziemeļu robežai, tālu Itajas iekšienē. Klinšu kailumu tikai retās vietās pārtrauc tumši meži.
Pēdējos desmit gados, kopš Ričs Emss klaiņoja no vienas vietas uz otru, viņam nekad vēl nebija gadījies redzēt tik cēlas vientulības ainavas, tā kā viņš gandrīz priecājās, ka nejaušība bija to atvedusi šajā apvidū.
Cik citāds šeit bija viss, nekā viņa iemīļotajā Tonto apgabalā! Cik labprāt viņš atkal reiz būtu skatījis tās mīļās vietas, cik ļoti tas ilgojās atkal reiz redzēt savu māsu Neztu ar tās mirdzošajiem, gaišajiem matiem un zilajām acīm!
Bet tur vēl dzīvoja vīri, kas tikai gaidīja, lai viņš atgrieztos. Viņš nedrīkstēja tik vieglprātīgi likt spēlē māsas laimi; un laimīga viņa bija — to Nezta pati vēl pirms diviem gadiem rakstīja savā pēdējā vēstulē. Samam darbs veicās, un abi dvīnīši, ko viņa bija tam dāvinājusi, auga spirgti un līksmi. Mazais Ričs — tā Nezta bija rakstījusi — laikam gan esot iedzimis krusttēva dabā, jo jau tagad mīlot mežus un strautus.
«Mans Dievs, jā, to mazo puisi es gan gribētu reiz redzēt!» Emss pusbalsī iesaucās.
Pēc katra ceja pagrieziena briesmas un grūtības šķita divkāršojamies. No Jaunmeksikas viņš pāri Baltajiem kalniem bija atkal nokļuvis Arizonā, bet kad tas bija sasniedzis Kvebeku, saruna ar kādu nejauši satiktu mednieku, bija pamudinājusi viņu pagriezties uz ziemeļiem.
Viljamsā, nelielā malkas cirtēju ciemā, viņš bija apstājies, lai iepirktu pārtiku un pārmītu vienu no saviem zirgiem pret mūli. Bet krogā viņu bija pazinis viens no četriem vīriem, kas pie galda spēlēja kārtis un skaļi iesaucies:
«Arizonas Lauva!»
Emss bija pasteidzies atstāt dzertuvi. Ārā viņš jautāja pusaudzim, kas bija apņēmies uzmanīt viņa zirgu:
«Saki, dēliņ, kurp tu dotos, ja gribētu bez pēdām pazust no šejienes?»
«Cauri kanjonam uz Itaju, pie mormoņiem!» zēns saprotoši smīnēdams atbildēja. «Tur neviens cilvēks jūs nepazīs un neatradīs.»
«Paldies par padomu,» Emss sacīja, iespiezdams tam saujā savu pēdējo sudraba dolāru.
Tad viņš bija pa Havasupi ceļu iejājis milzīgajā kalnu gravā, bija pārpeldējis dūņaino Kolorādo upi un pēc divu nedēļu ilga, bezgala grūta ceļojuma, beidzot atradās noguris un izsalcis, bez pārtikas krājumiem un bez mūļa, kaut kur Itajas robežas tuvumā. Viņš bija galīgi nomaldījies.
Sis apstāklis viņu tomēr maz uztrauca. Emss bija pārdzīvojis jau visu, izņemot vienīgi mīlu un nāvi. Nāve līdz šim vienmēr bija griezusi viņam ceļu un viņš — mīlai.
Emss turpināja jāt uz priekšu, cerēdams atrast kādu lopu iemītu teku, vai zirga pēdas, kas novestu to kādā nometnē, rančo vai ciemā. Kaut arī seglu somā tam bija vēl mazliet sāls un gabaliņš brieža gaļas, viņš tomēr apzinājās, ka nekad vēl nav bijis tik tuvu bada nāvei kā šobrīd.
Ar salviju pārklāts līdzenums mirdzēja pusdienas saulē, pelēki putekļu mākoņi kā milzīgas, apgāztas piltuves mirguļoja augstu virs tuksneša, veseli smilšu laukumi pārcēlās no vietas uz vietu. Tālu pie apvāršņa pacēlās kāds atsevišķs kalns, veselas priekškaļņu grēdas starpā, kuru virsotnes kā zāģa zobi rēgojās pret vara krāsas debesīm.
Rietumos skatu aizsedza Herikanas kalnājs. Emsa asais skatiens tomēr saskatīja tālu dienvidos ieplakas izplūdušās līnijas.
Gurdi viņš jāja tālāk, vērodams virzienu pēc saules stāvokļa. Viņš gribēja turēties ziemeļu virzienā, ja vien šī sasodītā vētra neaizpūtīs viņa zirgu sāņus. Visapkārt auga tikai izkaltušas salvijas; zāles šeit nepietiktu pat vispieticīgākajai kazai.
Putekļi un smiltis tik uzmācīgi sitās Emsam acīs, ka tas bija spiests satīt seju lakatā un ļaut zirgam skriet, kurp tas pats grib. Jo augstāk kāpa saule, jo niknāks kļuva viesulis; bija paredzams, ka tas norims tikai pret vakaru. Tomēr bija iespējams, ka Kepijs pats instinktīvi uzmeklēs kādu pret vēju aizsargātu vietu.