Pēcpusdienā Emss ievēroja, ka zirgam zem kājām nebija vairs smiltis, bet gan klinšaina zeme. Zemas kalnu sienas aizsprostoja ceļu vējam un putekļiem. Emss varēja izberzēt sūrstošās acis un noslaucīt sviedrus no sejas. Liels atvieglojums viņam bija arī tas, ka beidzot viņš bija nokļuvis ēnā. Viņš bija iejājis šaurā aizā, kas drīz tomēr kļuva platāka un dziļāka. Nu viņš pamanīja arī, ka viņa zirgs seko svaigām pēdām, kas skaidri bija saskatāmas zemē. Izlēcis no segliem, viņš pārliecinājās, ka tikai pirms dažām stundām šeit bija skrējuši četri apkalti zirgi.
Emss no jauna kāpa zirgā un, vērīgi lūkodamies visapkārt, jāja tālāk. Viņš bija redzējis jau simtiem ieplaku, bet nekad vēl tādas kā šī. Jau jūdzi aiz ieejas ielejā, tās sienas pacēlās vismaz tūkstoš pēdu augstumā; pēc otrās jūdzes šis augstums bija divkāršojies. Tā kā šīs sienas sastāvēja no kailām, stāvām, vietvietām alām izvagotām klintīm, nevienam cilvēkam, ne zirgam nebija iespējams uzrāpties pa tām. Ielejas dibens bija līdzens. Cauri visai gravai stiepās kāda izžuvuša strauta gultne zemiem krastiem. Vienīgais zaļums, kas šur un tur atdzīvināja klinšu vienmuļo pelēkumu, bija daži sīki kaktusi.
Emsa vērīgais skatiens pamanīja uz klintīm uzkrītošas zīmes, kas sevišķi bieži atkārtojās ēnainās vietās. Kādā vietā, kur ceļš veda cieši gar kādu alu, viņš pēkšņi ieraudzīja uz dzeltenās klints sienas vairākus asinssārtus rokas nospiedumus. Pārsteigts viņš apturēja zirgu.
«Pie velna,» viņš izbrīnā ieaucās, «vai tad man jau sāk rādīties halucinācijas?»
Viņš sāka tuvāk pētīt šos nospiedumus. Šīs asinssār- tās rokas šeit droši vien jau bija uzkrāsotas pirms gadu simteņiem. Bet kas to bija darījis un kādā nolūkā?
«Jocīga pasaule!» Emss pie sevis noteica. «Acīmredzot arī senāk tā bijusi tāda pati… Varbūt tas man ir brīdinājums griezties atpakaļ, jo arī manas rokas taču aptraipītas asinīm? Bet sirdsapziņa man ir tīra!»
Viņš jāja tālāk, un atrada arvien vairāk pazīmju, kas liecināja, ka šo apvidu reiz apdzīvojuši alu cilvēki. Viņš redzēja dīvainus, ar melnu un dzeltenu krāsu zīmētus zvērus un putnus, ar kuriem bija izraibinātas visas pret vēju aizsargātās vietas klintīs.
Saule rietēja un ātri uznākošā tumsa atgādināja Emsam, ka ir laiks pameklēt naktsguļai piemērotu vietu. Gar klinšu sienām šeit stiepās šauras zāles un zemu krūmāju strēmeles, un izžuvušā strauta gultnē vietvietām bija palikušas nelielas ūdens peļķes. Emss cerēja drīz vien atrast sev un zirgam piemērotu vietu.
Viņš vēl nebija ilgi jājis, kad ieplaka pēkšņi taisīja strauju pagriezienu un kļuva ievērojami platāka. Labajā klints sienā bija dziļš iegriezums, kura dibenā dega ugunskurs. Emsam bija jājāj tam garām.
«Rokas augšā» pēkšņi atskanēja barga balss.
Emss apturēja zirgu un pacēla rokas.
«Tā, tas nu būtu izdarīts,» viņš teica, glūnošu skatu vērodams klints bluķi, aiz kura slēpās viņa pretinieks.
Uz ceļa iznāca liela auguma vīrs, kailu galvu, atrotī- tām krekla piedurknēm un šauteni rokās.
«Kas jūs esat?» viņš jautāja.
«Katrā ziņā neviens no tiem, kurus atmaksātos aizturēt,» Emss smiedamies atbildēja.
«Ko jūs šeit gribat?»
«Vismīļāk krūzi kafijas un mazliet paēst.»
Viņa aukstasinīgā, mierīgā valoda, draudoši paceltā šautenes stobra priekšā noteikti atstāja iespaidu.
«Un ko vēl?»
«Gulēt — kaut uz kailas klints!»
«Nokāpiet no zirga!»
Emss paklausīja.
«Turiet rokas paceltas un ejiet man pa priekšu!»
«Pa kuru ceļu? Es šeit redzu divus,» Emss mierīgi sacīja.
«Pa labi!»
Emss paklausīja un devās uz ugunskuru, ap kuru stāvēja trīs vīri. Zem milzīga klints, izciļņa gulēja visādi saiņi un segli. Tuvāk piegājis, Emss saskatīja zemē
vairākas rūpīgi sakārtotas guļasvietas, kas liecināja, ka šī nometne ierīkota ilgākam laikam.
«Aplūko te šo cilvēku, Hedij!» tas, kurš bija Emsu sagūstījis, teica.
Emss paspēra vēl soli uz priekšu un palika stāvam ugunskura priekšā. Kāds slaida auguma, diezgan noskran- dis vīrs piegāja pie viņa un cieši ielūkojās tam sejā. Viņam bija miroņbāla seja un pelēkas vanaga acis.
«Neesmu viņu nekad redzējis,» Hedijs atbildēja. «Katrā ziņā tas nav mormonis.»
Nu arī Emsa pavadonis iegāja gaismas lokā un Ričs ieraudzīja tumšu, viltīgu seju mazām, dzīvām acīm, plānām lūpām un enerģisku zodu.
«Nu un jūs, Tobias un Nogen, — ko jūs domājat par viņu?» viņš jautāja, nolaizdams šauteni.
Pienāca abi pārējie. Tobiass bija sarkanmatains milzis ar kuplu, nekoptu bārdu; Nogens turpretī bija mazs, kalsns vīrelis, jau pāri pusmūžam.
«Stil, tas taču ir nevainīgs kovbojs!» Tobiass smiedamies iesaucās. «Tur tu nu atkal reiz esi velti izbiedējis zirgus!»
Nogens neteica ne vārda.
«Pastāstiet mums ko tuvāk par sevi!» Stils pavēlēja gūsteknim.
Emss, protams, jau sen bija sapratis, kādā sabiedrībā tas nokļuvis. Viņš ļāva rokām noslīdēt gar sāniem un sacīja:
«Tas atri izdarams… Es par Havasupi iejāju Lielaja ieplakā; pārpeldot Kolorado upi, pazaudēju mūli ar visiem pārtikas krājumiem un, nepazīstot šo Dieva nolādēto apvidu, esmu galīgi nomaldījies. Katrā ziņā būtu ļoti mīļi no jums, ja jūs dotu man ko ēst un dzert.»
«Vispirms vēl viens jautājums: kā jūs sauc?»
«Emss, ja šis vārds jums kaut ko izsaka.»
«Emss? Nezinu tāda … Nu labi — sēdieties. Ēdamā mums netrūkst. Tobiass pašreiz jau ir pagatavojis vakariņas.»
«Liels paldies! Vai drīkstu vispirms parūpēties par savu zirgu?»
«Lai tas paliek Es noņemšu viņam seglus un palaidīšu to ganīties — zāles un ūdens šeit netrūkst.»