«Tad jau viņš būs tikpat priecīgs kā es.,» Emss atbildēja.
Ieraudzījis mazgājamo bļodu un krūzi ar ūdeni, viņš ar īstu baudu nomazgāja seju un rokas.
«Mans Dievs, cik tas patīkami!» viņš piezīmēja. «Es jau domāju, ka debesis mani galīgi atstājušas.»
«Kādēļ īsti jūs esat ieradies šajā mormoņu apvidū?» Hedijs ziņkāri apjautājās. «Vai jums starp mormoņiem ir kādi paziņas?»
«Vienīgais mormonis, kuru jebkad esmu redzējis, bija liels lops,» Emss atbildēja, nosēzdamies pie ugunskura un izstiepdams kājas. «Citādi viņš varbūt bija gluži labs zēns, bet tieši deguna priekšā nocēla man meiteni, kurā biju iemīlējies!»
«Ha, ha, ha! Jā, ar sievietēm apieties — to mormoņi prot,» Hedijs smiedamies piezīmēja.
«Tā kā bija atgriezies arī Stils, Emss piegrieza visu vērību ēšanai. Resnajam pavāram par prieku viņš aprija gluži neticamu daudzumu barības.
«Vai gribat smēķēt?» Stils jautāja, kad vakariņas bija paēstas.
«Ar vislielāko prieku!» Emss atbildēja.
Visi, atskaitot pavāru, palika sēžot pie ugunskura.
«Tātad jūs sauc par Emsu?» Stils atsāka, vērīgi lūkodamies Ričam sejā. «Nē, es noteikti nekad neesmu jūs saticis. jo citādi jūsu seja man būtu palikusi atmiņā.»
«Tas var būt, jo es esmu bijis jau visur, tikai Itajā vēl ne.»
«Jums ir skaists zirgs,» Stils atzinīgi sacīja. «Kā viņu sauc?»
«Kepijs — par godu kādam vecam medniekam, kas bija mans draugs.»
«Un cik ilgi jums jau ir šis lops?»
«Septiņus gadus.»
«Vai jūs to pārdotu man?»
«Sakiet cilvēk, jūs gan laikam nekad neesat nevienu zirgu mīlējis?» Emss sašutis jautāja.
«Taisni otrādi — mana vienīgā vājība ir tā, ka man patīk skaisti zirgi,» Stils atbildēja.
Sie vārdi izvilināja viņa biedriem skaļus smieklus.
Emss it kā neviļus novērsa skatu, lai neizrādītu, ka ir sapratis Stila joku.
Sarunā iejaucās Hedijs.
«Jūs laikam meklējat vietu?» viņš jautāja.
«Jā un nē,» Emss uzmanīgi atbildēja.
«Mormoņi meklē krietnus kovbojus, tikai viņi maksā smieklīgi mazas algas,» Stils sacīja.
«Šī piezīme laikam gan liecina, ka jūs neesat mormonis?» Emss smiedamies iejautājās.
«Pareizi! Es, Tobiass un Nogens — mēs esam īsti, kristīgi ļaudis, bet Hedijs ir mormonis, tādēļ uzmanieties un nesāciet lamāt mormoņus viņa klātbūtnē, ha, ha, ha!»
Emss redzēja, ka Hedijam šis aizrādījums nebija pa prātam un tādēļ neatbildēja uz to.
«Vieta man katrā ziņā būs jāmeklē,» viņš sacīja, «vienalga pie mormoņa vai pie kāda cita, kurš vien nepievērš pārāk lielas vērības ieteikumiem.»
«Tad jau labāk pārdodiet savu zirgu! Es došu jums par to simts dolāru un vēl manu zirgu piedevām,» Stils ar dzimuša zirgu mijēja pārliecību, sacīja.
«Liels paldies, Stil,» Emss atbildēja. «Es vēl pārdomāšu šo lietu.»
Viņš labi zināja, ka šādos gadījumos tas ir vienīgais līdzeklis pagaidām izvairīties no nepatikšanām.
Stils tūlīt arī novirzīja sarunu uz citām lietām.
«Mēs esam no Nevadas,» viņš uzticīgi sacīja. «Es un Nogens esam kompanjoni un Tobiass ir mūsu pavārs. Augšā Virgīnijā mēs pazaudējām veselu baru zirgu, kurus tagad meklējam. Tādā kārtā mēs nokļuvām šajā apvidū, kur pieņēmām Hediju par pavadoni. Līdz šim mums tomēr nav laimējies — atrast šajā ellē zirgus ir tikpat grūti, kā siena kaudzē uzmeklēt adatu.»
«Jūsu zirgus laikam aizvilinājuši līdzi meža zirgi?» Emss jautāja, izlikdamies naivs, kaut labi zināja, ka Stils melo.
«Nē, zirgu zagļi,» Stils atbildēja. «Vai jūs varbūt protat atšķirt pēdas, ko neapkalti zirgi atstājuši klinšainā zemē?»
«Diemžēl nē,» Emss aukstasinīgi meloja. «Tie zirgi, ar kuriem man līdz šim bijusi darīšana, vienmēr bija apkalti.»
Stils iesmējās, tomēr Emss sāka žāvāties un staipīties.
«Esmu tik noguris un samiegojies, ka nespēju vairs turēties kājās,» viņš paskaidroja. «Vai jums ir kādi iebildumi, ka es liekos šeit gulēt?»
«Nē, nekādu.»
«Kur jūs likāt manus seglus un segas?»
«Turpat jau ir jūsu lietas,» Stils atbildēja, norādīdams
ar roku. «Starp citu, virsējā sega šeit nemaz nav vajadzīga, jo šajā bedrē visu nakti ir silts kā pirtī.»
Emss ierīkoja savu guļvietu labu gabalu no ugunskura un skaļi žāvādamies apgūlās. Viņš tiešām bija ļoti noguris, tomēr ne tik stipri, kā izlikās. Viņš pat sāka skaļi krākt, bet viņa asā dzirde uztvēra ikvienu vārdu, kas tika runāts pie ugunskura.
«Pie velna, kur gan es jau butu dzirdējis Emsa vārdu?» Stils klusu murmināja.
«Es teiktu: Soltleikas cietumā, ja vien šis puisis nebūtu godīgs kovbojs,» Nogens atbildēja.
«Godīgs? Kādēļ tu tā domā, Nogen?» Stils jautāja. «Tas zēns ir taisni tikpat līks kā tavs deguns!»
«Tu gan esi lielisks cilvēku pazinējs!» Nogens nicīgi atcirta. «Ja tu vēl labāk prastu šo mākslu, mums tagad nebūtu šeit jāslapstās.»
«Sasodīts! Ne tik skaļi; tu vēl uzmodināsi viņu!» Stils nikni norūca. Visa viņa izturēšanās liecināja, ka viņš bija bandas galva.
«Ko tad tu gribi ar viņu iesākt?»
«Gribu iegūt viņa zirgu,» Stils atbildēja. «Tāda lopiņa visā savā mūžā vēl nebiju redzējis.»
«Spriežot pēc viņa runas, viņš negribēs tik drīz šķirties no sava zirga, tā kā tev to vajadzēs nozagt, ja tu …»
«Gan jau viņš kļūs piekāpīgāks, kad sākšu runāt ar to nopietni,» Stils pašapzinīgi sacīja.
«Tev jau arī viss jāiegūst, ko vien tu ieraugi!» Nogens pārmetoši piezīmēja. «Bīstos, ka tu reiz pamatīgi apdedzināsi pirkstus. Ja nu šis Emss nemaz nav tas, par ko viņš izliekas?»
«Emss … Sasodīts, šis vārds man tomēr šķiet tik pazīstams … Es laikam kļūstu vecs! Bet kādēļ tu domā, ka viņš varētu būt kaut kas cits?»