«Pirmīt, kad tu atvedi viņu šurp, viņš man šķita pārāk aukstasinīgs, un tad man šis tas iekrita prātā.»
«Jā, viņš ir aukstasinīgs cilvēks … Bez tam, liekas, arī viņam sirdsapziņa nav gluži tīra. Mēģināsim izdibināt, kas tur īsti ir un tad vienkārši pieņemsim viņu savā bandā!»
«Tam es noteikti pretojos!» Nogens dedzīgi iesaucās.
«Kādēļ? Daži dūšīgi puiši mums ļoti labi noderētu.»
«Galu galā, tu jau esi saimnieks, tikai uzmanies — var gadīties, ka viņš izrādās pārāk dūšīgs!»
«Nogen, tu esi kā veca sieva! Aizej pie vecmāmiņas kapa un uzlej tam ūdeni!» Stils nicīgi norūca.
«Pagaidām es vispirms iešu gulēt,» Nogens atbildēja, un Emss dzirdēja to aizejam no ugunskura.
Stils nosēdās cieši līdzās Hedijam. Viņi sačukstējās tik klusi, ka Emss varēja uztvert tikai atsevišķus vārdus.
«Pie velna šo Nogenu! … Morgana zirgi… pārāk liels bars… uz Lendu vai Nevadu… šķērsām pāri ieplakai …»
Drīz arī viņi apklusa un apgūlās.
Emss vēl labu brīdi gulēja nomodā un pārdomāja. Bez šaubām, viņš bija iekļuvis zirgu zagļu bandā. Stilam acīmredzot bija lieli piedzīvojumi šajā arodā, tomēr bīstamākais no visiem bija Nogens, turpretī Hedijs, mormonis, droši vien bija iesācējs un tikai nesen sācis darboties bandā. Cik varēja vērot, viņu nākamais uzbrukums tika vērsts pret kādu mormoni, vārdā Morgans. Tā zirgu bars, laikam bija pārāk liels, lai viņi varētu dzīt to tieši uz Lendu vai Nevadu. Tādēļ viņi bija runājuši par ceļu šķērsām pāri ieplakai. Emss, kas nesen bija atnācis pa šo ceļu un vēl pārāk labi atcerējās dūņaino, viltīgo upi, ar ļaunu prieku sevī nodomāja, ka tur zagļi saņemtu pelnīto sodu, ja mēģinātu pārpeldēt to. Turklāt viņam atkal iekrita prātā Stila vēlēšanās iegūt Kepiju … Nē, acīmredzot, liktenis noteikti nebija lēmis šim Stilam pārāk ilgu mūžu!
Tad Emss sāka apsvērt, kas rīt būtu darāms, bet drīz vien atteicās no noteikta plāna izstrādāšanas. Šādos apstākļos bija lietderīgāk piemēroties katra acumirkļa vajadzībām. Ar šīm domām viņš aizmiga.
Emss pamodās diezgan agri, tomēr piecēlās pēdējais.
«Nu, spriežot pēc jūsu izskata, jājiens pāri ieplakai nav bijis patīkams!» Stils smiedamies apsveica viņu.
«Tā lieta pati par sevi nebija tik ļauna,» Emss atbildēja. «Nepatīkami tikai tas, ka esmu pazaudējis savus pārtikas krājumus. Ja jums nav iebildumu, es gribētu šodien vēl palikt šeit un mazliet atpūsties.»
«Taisni otrādi, es priecāšos par to! Man gribas dzirdēt no jums kaut ko tuvāk par gājienu pāri ieplakai. Izskatās, ka jums ļoti laimējies. Protams, jāņem vērā arī tas, ka jūsu zirgs ir ārkārtīgi labs.»
Emss labi saprata šīs piezīmes nozīmi un tādēļ atzina par labāku neatbildēt uz to. Viņš pamatīgi nomazgājās siltā ūdenī un noskuva bārdu, ko jau kopš nedēļām nebija varējis izdarīt.
Stils pētošu skatienu nolūkojās viņā.
«Dīvaini, ka nevaru atcerēties, kur esmu jau kādreiz jūs redzējis,» viņš domīgi sacīja.
«Labrīt, kungi!» Emss laipni apsveica pārējos.
Nogens bija vienīgais, kurš neatbildēja uz sveicienu tādā pat tonī. Tagad, dienas gaismā, viltīgā izteiksme viņa sejā bija vēl skaidrāk saskatāma, tāpat kā Stila sejā tā tumšie nolūki. Turpretī pavārs bija jautrs milzis, bet Hedijs šķita salauzts, no sliedēm izsists cilvēks, kurš reiz redzējis labākas dienas.
«Tobias, varu derēt, ka pavāra mākslu jūs neesat mācījies kovboju virtuvē,» Emss sacīja, kad lieliskās brokastis bija paēstas.
«Nē, to es mācījos kādā Misūri viesnīcā, ja gribat zināt.»
«Tas uzreiz redzams! Parasti es gan neesmu ziņkārīgs, bet šoreiz man tomēr būtu interesanti dzirdēt, kā jūs esat nokļuvis šajā tuksnesī?»
«Ak, tas ir bēdīgs stāsts,» Nogens atbildēja.
«Tad labāk nestāstiet man to!» Emss sacīja. «Citādi man varētu uznākt kārdinājums stāstīt arī par sevi.»
Emss neaicināts palīdzēja Tobiasam veikt nometnes dienišķos darbus. Kad viņš bija nogāzis un saskaldījis egli, Stils sacīja viņam:
«Jūsu dzimtenē ir daudz mežu.»
«Kādēļ jūs tā domājat?»
«To es redzu no jūsu ciršanas.»
«Arī es varu pateikt, no kurienes jūs esat,» Emss smiedamies sacīja.
«Nu, nu — tas taču ļoti interesanti.»
«No Kentuki.»
«Pie velna, kā tad jūs to zināt?» Stils pārsteigts iesaucās.
«To es spriežu pēc jūsu izrunas.»
«Tiešām, jūs esat interesants puisis, Ems! Arī tas, ka strādājot jūs nešķiraties no revolvera, runā jums par labu. Var domāt, ka ierocis pieaudzis jums pie miesas.»
«Tas tikai ieradums, jo man daudzkārt nācies pat gulēt ar revolveri rokā.»
«Tā, tā .. . Un vai ar šādu šaujamo jūs protat rīkoties tikpat veikli kā ar cirvi?»
«Pat vēl labāk!» Emss smaidīdams atbildēja. Viņš redzēja, ka Stils ir tikai ziņkārīgs, turpretī Nogens neuzticīgs.
«Vai divdesmit pēdu attālumā varat no sešām lodēm trīs iešaut pīķa dūzī?»
«Ar trim šāvieniem es izgriežu dūzi no kārts.»
«Vai jūs lielāties vai tikai jokojat?»
«Ne vienu, ne otru.»
«Tad man jāstāv klusu. Es to nespēju, kaut vienmēr biju iedomājies, ka esmu gluži pieklājīgs šāvējs.»
«Bez šaubām, tas jūs arī esat.»
Tagad sarunā iejaucās Nogens.
«Deru uz piecdesmit dolāriem, ka jūs to nevarat izdarīt!» viņš izaicinoši iesaucās.
«Diemžēl naudas man nav,» Emss mierīgi atbildēja. «Bet es lieku savu revolveri pret cigareti, ka izšaušu jūsu gaisā pamestajai platmalei divus caurumus, pirms vēl tā būs nokritusi zemē.»
Pirms vēl Nogens paguva atbildēt, Stils iesita ar plaukstu sev pa pieri.
«Nu es beidzot zinu, kas jūs esat!» viņš iesaucās.
«Tiešām?» Emss šķietami vienaldzīgi novilka.