«Jūsu priekšlikums sašaut Nogena platmali, man to atgādināja. Lai mani pakar, ja jūs neesat Arizonas Lauva! Redzējis es jūs līdz šim nebiju, bet esmu daudz dzirdējis par jums.»
«Tā? Un kur tad?» Emss jautāja.
«Acumirkli, ļaujiet man padomāt… Pareizi, tas bija pirms četriem gadiem. Toreiz es biju nokļuvis dienvidos un apmetos kādā mazā ciemā pie Vomingas robežas … Kā gan sauca to ligzdu?»
«Man šķiet, ka šoreiz es varēšu palīdzēt jūsu atmiņai,» Emss sacīja, redzēdams, ka nebūtu nozīmes liegties. «Vai tas nebija Keistonā?»
«Pareizi, Keistonā, nu es atceros!»
«Jā, jā, pasaule tomēr ir sasodīti maza .. . Un ko jūs Keistonā dzirdējāt par mani?»
«Tur bija kāds jauns kovbojs, kas gribēja apprecēt kāda maza lopkopja meitu. Vārdus es, protams, esmu jau aizmirsis… Nu, kāzu dienas rītā šerifa ļaudis apcietināja šo kovboju, jo viņš bija nozadzis vai arī nopircis zagtus zirgus — īsti vairs neatceros. Jauneklis zvērējis, ka neesot vainīgs. Tomēr neviens viņam neticēja. Bet tad atjājis kāds kovbojs skaistā zirgā… Tas, protams, bija tas pats zirgs, ar kuru jūs. vakar ieradāties pie mums?»
«Stāstiet vien tālāk — jūs taču redzat, cik ieinteresēti ir jūsu biedri!»
«Labi!» Stils turpināja. «Šis kovbojs — tātad jūs — pierādījis šerifa ļaudīm, ka viņi aizturējuši nevainīgu cilvēku, jo īstais zaglis esot viņš pats. Lai viņi' tūlīt atbrīvojot apcietināto… Ha, ha, ha, un tad jūs ar revolveri rokā izlauzāt sev ceļu un netraucēts aizjājāt!»
«Bet kā tad jūs zināt, ka es biju tas, kas iztaisīja šo mazo joku?»
«Tas taču pavisam vienkārši. Visa pilsēta runāja, ka kovbojs, kas nošāva trīs gūstītājiem zirgus, varējis būt vienīgi Arizonas Lauva, jo vienīgi viņš protot tā šaut, ko esot jau daudzkārt pierādījis, šaujot gaisā uzmestas platmales.»
«Jā, visi Rietumi patiesībā ir tikai viens liels ciems,» Emss domīgi piezīmēja. «Starp citu, es labprāt gribētu zināt, vai tas zēns toreiz arī tiešām apprecējās?»
«Jā, to es labi atceros. Visa pilsēta svinēja viņa kāzas.»
šis notikums spilgti notēlojās Emsa gara acu priekšā. Tas bija vienīgais traips, kas meta ēnu uz viņa vārdu, jo patiesībā zaglis, protams, bija aizturētais jauneklis un vienīgi jaunās meitenes dēļ Emss bija uzņēmies vainu uz sevi.
«Jums ir laba atmiņa, Stil,» viņš mirkli klusējis, sacīja. «Un nu sakiet: vai ļaudis Keistonā arī noticēja, ka vainīgais esmu es?»
«Protams!» Stils izbrīnā atbildēja.
Emss klusēja.
Stils domīgi glāstīja savu melno bārdiņu.
«Arizonas lauva,» viņš beidzot teica, «man šķiet, vis- prātīgāk būtu, ja jūs strādātu kopā ar mums.»
10
Emss jau bija šādu priekšlikumu gaidījis, tā ka tas viņu nepārsteidza. Stilam taču bija pilnīgs iemesls uzskatīt viņu par līdzīgu sev.
Turpretī Nogens, likās, redzēja Emsam cauri, tādēļ attiecībās ar to vajadzēja būt ļoti uzmanīgam.
«Es taču teicu jums, Stil, ka man nav dolāru,» viņš atbildēja.
«Tas jau arī nav vajadzīgs.»
«Ap ko tad lieta īsti grozās?» Emss jautāja.
«Ap zirgiem.»
«Ap cik?»
«Apmēram divi simti — visi ielauzti un gatavi pārdošanai.»
«Un kur tie atrodas?»
«Netālu no šejienes, pie Santaklāras, kādā rančo. Tie pieder mormonim Morganam, kurš dzīvo St. Džordžā. Hedijs senāk strādājis pie viņa.»
«Un kā jūs domājat to veikt?» Emss jautāja, aizsmēķēdams cigareti.
Nogens nervozi sakustējās.
«Saki, Stil, vai tiešām tu gribi atklāt savus noslēpumus pilnīgi svešam cilvēkam?» viņš jautāja.
«Svešam — protams nē,» Stils īgni atbildēja. «Bet es gribu iegūt Emsu mūsu lietai.»
«Tam es noteikti pretojos, es to vienkārši negribu!»
«Un kādēļ ne, ja drīkstu jautāt?»
«Man ir vairāki iemesli. Galu galā mēs nepazīstam šo cilvēku.»
«Bet es to pietiekami pazīstu un man viņš der!»
«Tu taču negribēsi viņam teikt, kas mēs esam?»
«Pie velna, arī viņš nav labāks par mums!»
«Tu esi kā mazs bērns!» Nogens sašutis iesaucās. «Tātad tu tiešām gribi atklāt viņam mūsu plānus?»
Stils neatbildēja viņam, bet no jauna pievērsās Emsam:
«Arizonas lauva, par ko jūs uzskatāt mūs? Atbildiet ātri un bez izvairīšanās! Šis Nogens ir tik sasodīti pārgudrs, ka man beidzot jāuzvelk citas stīgas. Un lai jūs zinātu, par ko es jūs turu: manās acīs jūs esat kovbojs, kurš pie izdevības gatavs vienu nošaut un otram kaut ko paņemt. Jūs taču nevarēsiet noliegt, ka mans spriedums ir pilnīgi pareizs?»
Emss pārlaida skatienu četriem vīriem un izņēma no mutes cigareti. Viņš ar nolūku to darīja ar kreiso roku, un redzēja, ka Nogens viegli sarāvās.
«Taisnību sakot neesmu par jums vēl īsti domājis,» Emss atbildēja. «Bet tā kā jūs tik klaji esat izteikuši savas domas par mani, tad arī es to darīšu … Hediju es uzskatu par dievticīgu stūrgalvi, kādi mēdz būt gandrīz visi mormoņi, tas ir cilvēks, kuram dzīvē nav laimējies un kurš gatavs izmantot ikvienu izdevību, lai tiktu atkal uz ceļa. Tobiass ir labsirdīgs puisis, kas reiz noslīdējiis no taisnā ceļa un kuram tagad viss ir diezgan vienaldzīgs … Un jūs, Stil, esat profesionāls zirgu zaglis, ja pat ne slavenais laupītāju virsaitis Brandess no Nevadas, par kuru jau tik daudz esmu dzirdējis.»
«Pareizi, es esmu Stils Brandess!» tas atbildēja. «Un nu tiešām gribu dzirdēt, ko jūs teiksiet par Nogenu.»
«Visai maz.» Emss atbildēja, labi apzinādamies, kādas sekas var būt šim izteikumam. Viņš tomēr bija pārliecināts, ka Nogens neiedrošināsies tam klaji uzbrukt. Likās, tāpat domāja ari Stils, ko pierādīja tā nicīgais smaids.
«Nu, tātad visi esam savu daļu saņēmuši un varam atgriezties pie veikalnieciskās puses,» viņš sacīja. «Ja esat ar mieru man palīdzēt šajā lietā, es došu jums piekto daļu no visiem zirgiem.»
«Stil, tu taču nevari saskaldīt peļņu vēl vairāk!» Nogens sašutis iesaucās. «Tu vēl no pagājušās reizes esi man parādā deviņus simtus dolāru, un tos tu solījies atdot šoreiz no savas daļas.»