«Pirmās divas dienas būs pagrūtāk, bet tad būs tik lieliski, cik vien varam vēlēties.»
«Vai zināt, cilvēk, man tiešām šķiet, ka pašas debesis jūs man atsūtījušas… Bet vai viņpus ieplakas arī varēsim zirgus pārdot?»
«Arizonā mormoņu zirgus? Cik vien vēlaties — neviens jums nejautās, kur esat tos ieguvis.»
«Tobias, vai mūsu krājumu pietiek divām nedēļām?» Brandess jautāja pavāram.
«Ja mazliet pietaupīsim — pat trim.»
«Hedij, līdz Morgana aplokiem taču ir tikai dienas jā- jiens?» Stils pievērsās mormonim, kas stingu skatienu lūkojās savā priekšā.
«Jā, zināms.»
«Labi. Tātad rīt agri dosimies ceļā — vienalga vai Nogens piedalās vai nē!» Brandess nolēma.
«Un kā uz šo lietu lūkosies Nogens?» Emss jautāja.
«Tas man gluži vienalga,» Brandess augstprātīgi atbildēja. «Nedomājiet, ka es esmu sevišķi liels draugs viņam. Tieši otrādi — es pat nezinu viņa īsto vārdu, kaut arī man ir aizdomas, ka tas ir Bils Akers. Jūs taču būsiet dzirdējis par to?»
«Šis vārds man šķiet ļoti pazīstams. Kas tad ir Bils Akers?»
«Visā Nevadā pazīstams krāpnieks un kāršu spēlmanis, kas nekur nemēdz ilgi uzturēties. Viņam esot vesela banda palīgu, un tas piekopjot arī vēl citus veikalus. Es nekad vēl neesmu to puisi redzējis, bet Nogens apgalvo, ka viņš to pazīst.»
«Kādēļ jūs viņam nepasakāt acīs, ka turat to par Bilu Akeru un nenovērojat pie šiem vārdiem viņa seju?»
«Tas man nebija ienācis prātā. Tā tiešām nav slikta ideja!»
Sarunu pārtrauca Nogena atgriešanās. Emss sakārtoja savu guļvietu un atlaidās tajā, cerēdams vēl kaut ko noklausīties.
Pretēji paradumam, Brandess nerunāja ne vārda. Vienīgi Hedijs un pavārs, iesaiņodami pārtiku, klusu sačukstējās savā starpā.
«Ko tad jūs tur darāt?» Nogens beidzot iejautājās. «Vai jau kravājat mantas?»
«Tu taču to redzi!» Stils atbildēja un viņa tonis liecināja par pieaugošo atsvešināšanos starp abiem vīriem.
«Kad dosieties ceļā?»
«Vēl pirms rītausmas.»
«Un kurp?»
«Es jau visu ar Emsu norunāju. Tas zina tuksnesī kādu vietu, kur mēs varēsim saplūkt puķītes.»
Nogens zobgalīgi iesmējās.
«Varu tev apgalvot,» viņš nikni kliedza, ka tev pārietu viss prieks uz puķītēm, ja tu zinātu, kas šis cilvēks patiesībā ir!»
«Tā? Un kādēļ tad?» Brandess sapīcis jautāja.
«To tu arī pats varēsi iedomāties. Vai varbūt tava iedomu spēja tikpat vāja kā tavs saprāts?»
«Es nekad neesmu apgalvojis, ka esmu baznīcas svece.»
«Es atļāvos tev pajautāt, kurp tu gribi doties?»
«To es dzirdēju.
«Hedij, kādēļ jūs sakravājat pārtikas krājumus?»
«Tādēļ, ka saimnieks mums pavēlēja noglabāt visus saiņus klinšu spraugās.»
«Kādam nolūkam?»
«Lai citi tos neatrod. Vēlāk šie krājumi mums ļoti noderēs, kad iesim pāri ieplakai.»
Nogens lēkāja kā blusa uz karsta skārda.
«Brandes, tu gribi mani piekrāpt!» viņš kliedza.
«Kā tā? Vai tādēļ, ka gribu ķerties pie lietas savādāk? Pats par sevi saprotams, es, kā jau bija norunāts, paņemšu Morgana zirgus, bet tad dzīšu tos uz Kolorado upi.»
«Kuram tad īsti pieder visas šīs lietas ideja? Kurš izdomāja šo plānu?»
«Tas biji tu — šo godu es tev labprāt atstāju, kaut sīkāku paskaidrojumu tu nekad man neesi sniedzis. Es taču neesmu muļķis, lai ļautos iebiedēties no sievu tenkām un tādēļ vienkārši eju pats savu ceļu.»
«Un ko es lai iesāku?»
«Man nav ne vismazāko dāvanu mīklu minēšanai.»
«To tikai tas sasodītais Arizonas blēdis izdomājis un sakūdījis tevi pret mani un iestāstījis tev šādus niekus!»
«Nē, pie velna, tā ir mana ideja! Vai tev šķiet, ka arī es reiz nevaru kaut ko izdomāt? Ja tev šī lieta nepatīk, nepārmet to Emsam, bet vaino vienīgi pats sevi.»
«Vārdu sakot: man jāpaliek tukšām rokām?»
«Tā gandrīz izskatās,» Stils mierīgi atbildēja.
«Tā? Un ja nu es brīdinu Morganu?»
«Tas nekādā ziņā nenāktu par labu tavai veselībai,» Brandess drūmi atbildēja. «Turklāt tu arī nevari mums kaitēt, jo ceļš uz Morgana rančo ir pus dienas jājienu tālāks, nekā uz ieleju, kur stāv viņa zirgi.»
Nogens klusu lādējās pie sevis, jo uzskatīja, ka Stilam taisnība. Ar to ķilda bija galā un, pēc Emsa domām, abu pretinieku samierināšanās galīgi izslēgta. Sī apziņa sagādāja Emsam lielu gandarījumu. Cik viņš pazina šādus tēviņus, tie tagad noteikti mēģinās iznīcināt viens otru.
Otrā rītā Emsu uzmodināja zirgu pakavu rīboņa. Kad viņš piegāja pie ugunskura, Brandess un Nogens vēl nebija piecēlušies. Vienīgi Tobiass īsi apsveica viņu.
Emss atveda savu zirgu un apsegloja to. Tad viņš it kā nejauši iejautājās Tobiasam:
«Vai nevarat iedot man daļu no saviem pārtikas krājumiem?»
Labsirdīgais pavārs bez vārda runas iedeva viņam dažus sausiņus, mazliet sāls, gabalu žāvētas gaļas un sauju kaltētu ābolu.
Beidzot pie ugunskura ieradās arī Brandess. Viņš bija sapīcis un mazrunīgs un tūlīt pavēlēja Hedijam apseglot viņa zirgu.
Pavārs sāka pusbalsī dziedāt kādu dziesmiņu, bet Brandess skarbi apsauca to. Tādā veidā diena iesākās ne visai līksmi. Vīri steigā paēda brokastis, nerunādami ne vārda.
«Nu, tad uz priekšu!» Brandess beidzot pavēlēja.
Emss slepeni vēroja Stila un Nogena sejas.
«Vai nāksi mums līdzi?» Brandess beidzot jautāja No- genam.
«Tas taču tev būtu jāzina, tu blēdi!» Nogens nikni atcirta.
«Cik tālu?»
«Tā mana darīšana!»
«Labi. Bet tad, lūdzu, vācies uz priekšu pie Hedija, kurš uzņemsies vadību!» Stils ar ledainu izsmieklu atbildēja.
Emss uzlēca seglos un sekoja Brandesam, kamēr Nogens ar mormoni jāja pa priekšu. Gājienu noslēdza pavārs Tobiass.
Straujos rikšos viņi devās cauri ielejai, jo ceļš, kas visu laiku veda pa izžuvušās upes gultni, bija labs.