Pēkšņi ieleja kļuva ievērojami platāka. Hedijs izlēca no segliem un veda zirgu augšup pa kādu klinšainu nogāzi. Nogens sekoja viņa priekšzīmei.
«Tagad sāksies sasodītā kāpelēšana!» Brandess ievaidējās.
Emsam šī lieta nebija tik nepatīkama. Šaurā, maz izmantotā teka, līkumiem veda augšup. Brandess turējās cieši aiz Nogena. Kolīdz Hedijs palika stāvam — kas gadījās diezgan bieži —, bija jāapstājas arī pārējiem. Kāpšana turpinājās gandrīz stundu, kuras laikā neviens nerunāja ne vārda.
Tikai sasnieguši augstieni, vīri sāka paklusu lādēties. Viņi atkal kāpa zirgos un turpināja ceļu. Pa to laiku saule jau bija uzlēkusi. Emss, kas bija iegrimis ainavas aplūkošanā, pēkšņi ievēroja, ka vadītājs bija apturējis savu zirgu.
«Šeit ceļi šķiras,» Hedijs sacīja, norādīdams ar roku. «Tas tur ved uz ieleju, kur ganās zirgi; līdz turienei mums jājāj četras stundas, bet ceļš visu laiku iet lejup. Otrā teka, kas ir daudz ērtāka, divreiz tik ilgā laikā noved Morgana rančo.»
«Tātad šeit mūsu ceļi šķiras!» Brandess sacīja.
Viņa vārdi un dzēlīgais tonis, kādā tie bija izrunāti, piespieda visus pavērties Nogenā. Emss bija pārliecināts, ka pienācis izšķirošais mirklis, jo Brandesa zobgalīgo piezīmi Nogens nekādā ziņā nevarēja atstāt bez atbildes.
Tomēr šoreiz Emss bija maldījies. Nogens palika nesatricināmi mierīgs.
Brandess nolēca no zirga un palika ieplestām kājām stāvam.
«Stil, vai gribi vienoties ar mani attiecībā uz medījuma sadalīšanu?» Nogens jautāja.
«To vēl nezinu. Tu tomēr vari pateikt, kā īsti esi šo lietu iedomājies.»
Nogena zirgs nemierīgi dejoja turp un šurp. Tomēr Nogens pats palika pilnīgi mierīgs. Viņa balss skanēja draudoši, kad tas teica:
«Es vēlos saņemt pusi no tavas daļas un ceturto daļu no visa laupījuma.»
«Nē! Turklāt par ceturto daļu taču nevar būt runas. Vai tad tu neproti skaitīt? Mēs esam pieci!»
«Nē, mēs esam tikai četri, jo Emss droši vien nepiedalīsies, ja dabūs zināt, ka es esmu Bils Akers.»
«Tu esi Bils Akers?»
«Katrā ziņā!»
«Nu, varu derēt, ka Emsam tas tikpat vienaldzīgi kā man —■ kaut tu arī tiešām būtu Bils Akers.»
«Labāk pajautā viņam pašam, vai viņš vēl grib piedalīties?»
Brandess strauji pievērsās Emsam.
«Ems, pasakiet taču šim nelgām, ka Bils Akers jums ir tikpat vienaldzīgs kā man, un ka jūs tomēr nāksiet man līdzi!» viņš nikni kliedza.
«Ļoti nožēloju,» Emss mierīgi atbildēja. «Nogens spriež pareizi: es nepiedalos.»
«Tā? Un kāda iemesla dēj jūs pēkšņi esat grozījis savu lēmumu?»
«Man nekad nav bijis nodoma piedalīties.»
«Nolādētais suns! Nost no zirga!» Brandess iekliedzās un tvēra pēc Emsa zirga pavadas.
Tajā pašā brīdī norībēja Nogena revolvera šāviens. Brandesa niknā sejas izteiksme pēkšņi izmainījās, skatiens kļuva stings. Emss vienā lēcienā bija zemē no zirga. Te Nogens izšāva vēlreiz. Emss metās uz vēdera zemē. Viņš redzēja, kā Brandess nokrita. Zibens ātrumā Emss izrāva revolveri un izšāva. Lode ķēra Nogena zirgu, kas izslējās pakaļkājās un tad nogāzās zemē, aizraujot līdzi arī jātnieku.
Nogens novēlās putekļos, bet neticami veikli atkal pietrūkās kājās un pavērsa revolvera stobru pret Emsu. Tomēr pēdējais aizsteidzās tam priekšā. Viņa revolveris izšāva mazliet agrāk. Nogens tvēra ar rokām gaisu un nokrita uz muguras.
Emss pietrūkās kājās un pieskrēja pie Nogena. Viņš redzēja, kā tas vēlreiz izstiepās, tad palika nekustīgi guļam. Viņa revolveris bija aizripojis kādu gabalu sāņus.
Tobiass pa to laiku bija savaldījis savu izbiedēto zirgu. Hedijs bija piejājis pie zemē gulošā Brandesa.
Emss iebāza ieroci atpakaļ makstī. Tobiass uzmanīgi tuvojās viņam. Hedijs nolēca no zirga un noliecās pār Brandesu. Arī Emss piegāja tuvāk un redzēja, ka Nogena lode bija ieurbusies Brandesam tieši deniņos.
«Beigts,» Hedijs aizžņaugtā balsī noteica.
«Jā, un otrs arī,» Emss piebilda.
«Vai jūs zināt, ka atradāties par mata tiesu no nāves?» mormonis nodrebēdams jautāja.
«Protams. Bils Akers gandrīz aizsteidzās man priekšā. Ja es nebūtu nošāvis tā zirgu …»
«Mans Dievs, cik pēkšņi tas viss notika! Vai jūs varējāt kaut ko tamlīdzīgu iedomāties?»
«Es biju jau uz to sagatavojies.»
Tobiass apmēram piecdesmit soļu attālumā apturēja zirgu un sauca:
«Ems, ceru, ka jums nav naida pret mani?»
«Protams, nē, Tobias, nāciet vien tuvāk!» Emss atbildēja. «Bez tam, es taču nebiju iesācējs. Hedij, ejiet un pārmeklējiet Nogena kabatas!»
Tobiass nokāpa no zirga. Seja tam bija bāla kā mironim, un šausmās viņš uzlūkoja abus kritušos.
Brandesam bija klāt tikai nedaudz naudas, pulkstenis, nazis un revolveris.
«To visu jūs varat paturēt,» Emss sacīja Tobiasam.
Pa to laiku arī Hedijs bija paveicis savu uzdevumu. Viņš atnesa Nogena revolveri, pulksteni, ādas kabatas portfeli, naudas maku un sudrabā apkaltu pīpi. Mormonim acis kvēloja, uzlūkojot visas šīs mantas.
«Liekas, viņš nav dzīvojis visai trūcīgi,» tas piezīmēja.
«Tā izskatās … Rādiet šurp!» Emss atbildēja un, paņēmis smago naudas maku, atvēra to.
Bez prāvas summas zelta naudā, makā bija arī vēl krietns žūksnis banknošu.
«Ceru, ka jūs pratīsiet to izmantot lietderīgāk, nekā viņš būtu to darījis,» Emss sacīja, pasniegdams maku mormonim.
Kabatas portfelī atradās vienīgi papīri, kurus Emss paturēja, lai vēlāk tos aplūkotu.
«Paņemiet sev visu, kas var jums noderēt, Hedij,» viņš teica.
«Viņa seglus es labprāt paturētu,» mormonis atbildēja.
«Nu, un jūs, Tobias? Ko jūs tagad iesāksiet?»
«Ja jums nav iebildumu, Ems, es ņemšu Brandesa zirgu un mēģināšu nokļūt atpakaļ Nevadā.»
«Pret'to man nav ko iebilst,» Emss atbildēja. «Tikai ceru, ka turpmāk jūs izvēlēsieties sev labāku sabiedrību.»