«Nu, tad palieciet sveiki!» pavārs īsi noteica un, satvēris Brandesa zirgu aiz pavadas, straujos rikšos aizjāja atpakaļ.
«Tā, Hedij, es tagad došos uz Morgana rančo un izstāstīšu viņam visu, kas noticis,» Emss sacīja mormonim. «Vai jāsiet man līdzi?»
«Jā, ja vien nedzīsiet mani prom.»
«Vai gribat atgriezties pie sievas un bērniem, un turpmāk kļūt godīgs cilvēks?» Emss bargi jautāja.
«To es jums zvēru!» mormonis uztraukts iesaucās. «Vienīgais, kā man līdz šim trūka, bija mazliet naudas, ar ko nomaksāt parādus un uzsākt kādu veikalu … Šajā makā vajag būt tūkstošiem dolāru — vai negribat? .. .»
«Nē, nē, varat tos mierīgi paturēt — naudai manās acīs nav nozīmes.»
«Lai Dievs jums to atlīdzina! Līdz pat savai nāvei es neaizmirsīšu Arizonas Lauvu!»
12
Kamēr Emss ar mormoni apraka abus laupītājus, sāka plosīties negaiss. Tikai vēlā pēcpusdienā abi jātnieki sasniedza ieleju, kas atgādināja krāšņu oāzi tuksneša vidū. Visapkārt izpletās ziedoši augļu un vīna dārzi, bet glītas birzs vidū pacēlās liela akmens ēka.
Hedijs pirmais iegāja namā un brīdi vēlāk iznāca no tā kopā ar kādu cienīga izskata sirmgalvi, kura sejā mirdzēja divas jauneklīgas acis.
«Ems, tas ir Morgana kungs,» Hedijs iepazīstināja.
«Priecājos iepazīties ar jums, kungs,» Emss sacīja, sniegdams vecajam vīram roku.
«Šķiet, man ir vēl vairāk iemesla priecāties, ka varu jūs šeit apsveikt,» Morgans atbildēja, kratīdams Emsa roku. «Lūdzu, ienāciet namā.»
Neizlaizdams Emsa roku no savējās, viņš veda to augšup pa akmens kāpnēm.
«Arī mana meita grib jūs apsveikt… šis pagāns izskatās daudz rāmāks, nekā tu biji iedomājusies.»
Emsam tuvojās slaida, jauna meitene sārtiem, ziedošiem vaigiem, kas ar neslēptu interesi aplūkoja viņu.
«Šis ir tas kungs, kurš izdarījis mums tik lielu pakalpojumu — Emsa kungs, mana meita Lisbete.»
«Priecājos iepazīties ar jurns, Emsa kungs,» viņa sacīja, sniegdama tam roku.
Morgans piebīdīja Emsam vecu šūpuļkrēslu.
«Lūdzu, sēdieties . .. Un arī jūs, Hedij,» viņš sacīja, pats apsēzdamies uz sola. «Lisbete, pasaki Kledža kundzei, ka mums pie galda būs viesi . . . Ems, jūs gan izskatāties noguris un novārdzis, tomēr es lūgtu jūs jau tūlīt izstāstīt man to neparasto lietu, par kuru Hedijs jau īsumā ieminējās. Pēc tam varēsiet nomazgāties un atpūsties.»
«Ko tad īsti Hedijs jums stāstījis?» Emss jautāja, nolikdams sombrero un cimdus sev līdzās zemē.
Pa to laiku bija atgriezusies arī jaunā meitene. Viņa nosēdās tieši iepretī Emsam un visu laiku nenovērsa no tā acis.
«Kā viņš nokļuvis laupītāju bandā, kas piespiedusi to uzņemties pavadoņa lomu, un ka bez jūsu iejaukšanās es atkal būtu aplaupīts, varbūt pat nonāvēts, bet Lisbete aizvesta gūstā.»
Emss īsumā atstāstīja visu notikušo.
«Tātad abi laupītāji miruši?» Morgans jautāja, kad viņš bija beidzis.
«Nogens nošāva Brandesu, bet es Nogenu, jo citādi tas būtu nošāvis mani.»
«Paldies Dievam, ka tas nav noticis!» Morgans uztraukts iesaucās. «Kādi nelieši! Ems, jūs esat krietns, drošsirdīgs jauneklis — pateicos jums no visas sirds! Ceru, ka mēs kļūsim draugi, kaut arī neesam ticības brāļi, jo es vienmēr cienu ikviena cilvēka reliģisko pārliecību.»
Emss diezgan vienaldzīgi noklausījās sirmgalvja atzinībā, bet tad viņš nejauši uzmeta skatienu jaunajai meitenei, viņa miers tika manāmi satricināts. Lisbetes lielās, pelēkās acis bija šausmās iepletušās vēl platākas, seja tai bija nobālējusi un mute stāvēja pavērta.
«So portfeli mēs atradām Nogena kabatā,» Emss turpināja. «Līdz šim vēl neesmu tuvāk aplūkojis tā saturu, tomēr esmu pārliecināts, ka Nogena īstais vārds bija Bils Akers.»
«Bils Akers? Nē, nē, tas nevar būt!» Morgans iesaucās. «Akeru es pazīstu ļoti labi, jo tam es reiz pārdevu zirgus… starp citu, viņš ļoti pūlējās iegūt manas meitas labvēlību — vai nav tiesa, Lisbete?»
«Jā, bet tas notika pret manu gribu,» meitene klusu atbildēja. «Aprakstiet mums viņa izskatu!»
«Viņš bija ne visai liela auguma, apmēram četrdesmit gadus vecs,» Emss sacīja. «Seja tam bija šaura, diezgan glīta — atskaitot acis, kas bija pārāk mazas un viltīgas.»
Morgans uzmeta meitai jautājošu skatienu.
«Spriežot pēc jūsu apraksta,» viņa teica, «man šķiet, ka šis bandīts un Bils Akers tiešām ir viena un tā pati persona.»
«Tam es vienkārši nespēju ticēt!» Morgans uztraukts iesaucās.
«Nu, es esmu piedzīvojis arī vēl dīvainākas lietas,» Emss sausi piezīmēja.
Pārbaudot portfeļa saturu, izrādījās, ka visi dokumenti tiešām ir uz Bila Akera vārda.
«Nu, tātad!» Emss piebilda, it kā noslēgdams šo jautājumu. «Var jau būt, ka šis cilvēks uzdevies dažādos vārdos, tomēr viņa īstais vārds bijis Bils Akers.»
«Es nekad neesmu viņam uzticējusies,» meitene atviegloti sacīja.
«Vai šis cilvēks bija jums parādā?» Emss jautāja.
«Nē, tieši otrādi — viņam vēl pienācās no manis diezgan prāva summa,» Morgans atbildēja.
«Šo parādu dzēsis pats liktenis,» Emss pieceldamies sacīja. «Ja atļausiet, es tagad gribētu savest mazliet kārtībā savu ārieni.»
«Protams,,» Morgans laipni atbildēja. «Hedij, parūpējieties par Emsa kungu. Ievediet viņu mazajā piebūvē — tur vienmēr viss stāv sagatavots viesu vajadzībām. Es pa to laiku gādāšu par jūsu zirgiem.»
Ceļā uz mājīgi iekārtoto piebūvi, Hedijs iečukstēja Emsam:
«Vai ievērojāt šīs lielās, ilgpilnās acis?»
«Ilgpilnās acis, cilvēk? Kuram tad tādas bija?»
«Lisbetei — viņa taču gribēja jūs aprīt saviem skatieniem!»
«Hedij, mans dēls, jūs, liekas, neesat vairs pie pilna prāta,» Emss atbildēja, kaut arī mormoņa piezīme to dīvaini aizkustināja. «Jums laikam necerētā bagātība sakāpusi galvā un sagrozījusi to?»