«Katrā ziņā saprotu no tiem tikpat daudz, cik no vēršiem,» Emss neapdomīgi atbildēja.
«Tad jau jūs varbūt pieņemtu vietu pie manis?» vecais mormonis jautāja.
«Es … Liels paldies par jūsu laipno piedāvājumu, Morgana kungs,» Emss apjucis atbildēja. «Bet ar mani nav viegli sadzīvot.»
«Tam es neticu! Arī es mazliet pazīstu cilvēkus, un jūs nebūt neizskatāties pēc dzērāja un kaušļa.»
«Tas es arī neesmu,» Emss atbildēja, uzmezdams ātru skatienu Lisbetei. «Bet man piemīt sevišķs talants tikt iejauktam citu ļaužu nepatikšanās, tur es neko nevaru sev līdzēt.»
«Morgana kungs,» Hedijs iejaucās sarunā, «Emsam pareizāk vajadzētu teikt, ka viņš mēdz uzņemties citu cilvēku krustu.»
«Redziet, Hedijs tēlo jūs kā kristīgo mocekli, vai jums tas patīk, vai ne,» Morgans smiedamies piezīmēja. «Starp citu, es gribētu uzdot jums kādu visai nekautru jautājumu, ja vien jūs to atļausiet.»
«Lūdzu — jautājiet, ko vien gribat!» Emss smaidīdams atbildēja, kaut sirds tam krūtīs sāka pukstēt straujāk.
«Vai jūs slapstāties no tiesām?» vecais mormonis ļoti nopietni jautāja.
Emss mierīgi izturēja viņa skatienu.
«Nē. Pirms vairākiem gadiem es gan nošāvu kādu cilvēku, lai glābtu savas māsas godu. Tad es reiz — un tas nav tik sen — uzņēmos uz sevis vainu zādzībā, kuru bija izdarījis kāds jauns kovbojs, kas gribēja apprecēt apzagtā lopkopja meitu. Tā kā viņa to patiesi mīlēja, es ticēju, ka viņa spēs no tā izveidot krietnu cilvēku … Bet tas arī ir vienīgais traips, kas guļ uz mana vārda, Morgana kungs.»
Tik daudz Emss nekad vēl nevienam nebija stāstījis par savu pagātni, bet viņš gribēja pārliecināt Morganu, ka viņam nav ko pārmest sev.
«Pateicos jums, Ems,» vecais mormonis sacīja. «Lūdzu, neaizmirstiet, ka vietu es jums piedāvāju jau pirms šī personīgā jautājuma uzdošanas… Tas, ko jūs nupat stāstījāt, tikai pavairo manu interesi pret jums un manu vēlēšanos paturēt jūs šeit… Un tagad nāciet, kamēr vēl nav pavisam satumsis, es parādīšu jums savus laukus.»
Viņi devās cauri augļu dārziem uz druvām. Tas bija ļoti auglīgs zemes stūrītis, kas šeit gulēja tuksneša vidū, un Morgans gluži dibināti varēja lepoties, ka ar savu darbu pārvērtis to «zemē, kur piens un medus tek.»
Kad viņi jau krēslā gāja atpakaļ mājup, Emss gluži negaidot atradās līdzās Lisbetei. Jaunā meitene stāstīja, cik ļoti viņa mīlot šo rančo un zirgus, un par saviem skolos gadiem Soltleikā.
Pēc kāda laika jau bija pilnīgi satumsis un pie debesīm uzpeldēja liels, dzeltens mēnesis. Vientuļās ielejas klusais skaistums dziļi aizkustināja Emsu. Kāda laime būtu palikt uz visiem laikiem šajā miera ostā!
Kad viņi beidzot palika vieni lielajā istabā, Emss pēkšņi atjēdzās, ka visu laiku tas nebija runājis ne vārda. Viņš vēl lauzīja galvu, pūlēdamies atrast kādu piemērotu tematu, kad Lisbete negaidot teica:
«Pirmīt pie galda jūs ieminējāties par savu māsu. Kā viņu sauc?»
«Nezta. Viņa ir mana dvīņu māsa.»
«Kāds skaists vārds! Pastāstiet man kaut ko par viņu.»
Emsam uzreiz atraisījās mēle, un viņš izstāstīja Lisbetei Neztas dzīvesstāstu, kāds tas bija uzglabājies viņa sirdī.
Jaunā meitene sajūsmā mirdzošām acīm klausījās.
«Vai jūs kādu dienu atgriezīsieties tur, lai redzētu māsu un viņas puisēnu, kuru tā nosaukusi jūsu vārdā?» viņa jautāja.
«Protams! Un nu, kad esmu redzējis jūs, es tikai vēlos, lai šī diena pienāktu drīzāk!»
«Vai es līdzinos Neztai?»
«Jā — dažā ziņā jūs man atgādināt viņu.»
Emsu pēkšņi sagrāba neprātīga vēlēšanās apskaut Lisbeti. Varbūt viņa spētu aizpildīt mokošo tukšumu, kādu tas sajuta savā dvēselē. Viņš gandrīz padevās vilinošajam kārdinājumam.
«Manam tēvam jūs ļoti patīkat,» viņa pēkšņi sacīja.
«Tā liekas, un es priecājos par to, jo jūtu, ka arī man viņš ļoti patīk.»
«Vai negribat palikt šeit un strādāt kopā ar viņu?»
«Tas būtu ļoti jauki, tikai baidos, ka tas nebūs iespējams. Es nekad nevaru ilgi uzturēties vienā vietā — un tad …»
«Bet pie mums jūs varbūt tomēr varēsiet?» viņa nedroši iebilda.
«Varbūt, bet galu galā …»
Emss mulsi aprāvās.
«Mums gan ir vairāki kalpi, bet nav neviena īsta kovboja — un tēvam tāds būtu ļoti vajadzīgs.»
«Es jau labprāt paliktu, bet…»
«Mums reiz jāsacenšas jāšanā!»
Emss izbrīna uzlūkoja viņu. Viņš juta, ka viņa pretošanās arvien vairāk zūd.
«Jā, es jāšu ar jūsu zirgu un jūs ar manu,» viņa dedzīgi turpināja. «Tam jābūt brīnišķīgi!»
«Meitene — jūs pati nenojaušat, cik bīstams ir jūsu priekšlikums!»
Likās, viņa bija pilnīgi sapratusi tā domas.
«To es zinu,» viņa lēnām teica. «Un tomēr es atkārtoju to.»
«Bet es taču esmu tikai klejojošs kovbojs,» viņš aizrādīja. «Vienīgais, kas man pieder, ir mans zirgs … un šis asinīm aptraipītais revolveris. Turklāt, jūs esat mormone, bet man nav nekādas ticības — jūsu ļaudis nekad neuzņems mani savā vidū.»
«Jūs esat vīrs; tēvs un es — mēs jūs uzņemsim!»
Emss skumji ielūkojās viņas sejā.
«Palieciet!» viņa kvēli čukstēja.
Mirkli viņš šaubījās. Bet tad no jauna iznira sen pagājušo dienu ēnas un nostājās viņa acu priekšā. Nē, viņš nedrīkstēja kļūt vājš!
«Lisbete, ja es paliktu, es bez šaubām nopietni iemīlētos!»
«Vai tad tas būtu kas briesmīgs?»
«Jā, priekš manis, un arī jums, jo jūs pati nezināt, ko prasāt no manis. Pat ja izdotos nojaukt šķēršļus, kādus starp mums uzceļ jūsu ticība — tur tomēr nekas labs neiznāktu, jo man pasaulē ir daudz ienaidnieku un kāds no tiem ik brīdi varētu gadīties man ceļā … Nē, meitene, būs labāk, ja es jau rīt agri došos tālāk.»