«Bet jūs taču teicāt, ka es atgādinot jūsu Neztu!»
* * *
Šis maigais, neatvairāmais ilgu sauciens visu nakti skanēja Emsam ausīs. Tas nebija apklusis arī vēl tad, kad viņš rīta krēslā slepeni, kā zaglis, aizjāja no rančo.
Vienīgais, kas viņu vēl stiprināja, bija apziņa, ka viņš bija rīkojies pareizi.
13
Saules dedzinošie stari kvēloja pār Treblsomas ieleju.
Mutuļojošā, putojošā straume, kas kā rāms strautiņš iesākās kaut kur Kolorado augstienēs, šeit jau kā lepna upe vijās starp kailajiem, ar zāli apaugušajiem pakalniem. It kā lielā steigā aizjoņojusi garām vienīgai šī apvidus apdzīvotajai vietai, Helztida rančo, tā izlēja savus ūdeņus zaļā kalna gravā.
Pirms daudziem gadiem ugunsgrēki šeit bija izpostījuši visus mežus. Izdegušajā vietās auga tikai zemi osīši, zaļoja zāle un ziedēja puķes.
Kopš tā laika, kad Estere Helztida bija atstājusi Den- verā skolu, lai aizvietotu tēva namā savu agri nomirušo māti, zāle izdegušajās vietās ar katru gadu auga kuplāka un puķes krāšņākas, un Estere bija pārliecināta, ka jaukāka stūrīša zemes virsū nemaz vairs nevar būt.
Ar zināmām bažām Esteres skatiens kavējās pie rudens krāsās mirdzošajiem pakalniem, jo ziema šajā augstienē bija gara un auksta un saistīja cilvēkus mājās. Kaut viņai arī patika novērot milzīgos stirnu barus, kas klaiņoja pa nogāzēm, un kalnu kazas, kas kopā ar briežiem nereti atklīda līdz pat dārzam, — viņa ne visai mīlēja Kolorado ziemu. Arī pavasaris šeit bija vēss, mitrs, vējains un drūms, bet toties vasara bija jauka un sevišķi brīnišķīgs bija rudens.
Esterei katrā ziņā bija jāsaņem maza atmaksa par savām pūlēm tēva rančo un par dzīvi vientulībā. Viņa bija dzimusi un uzaugusi Misūri, kur no sestā līdz divpadsmitajam gadam bija apmeklējusi skolu. Tad ģimene mātes slimības dēļ bija pārgājusi uz Denveru, un tur Estere bija
turpinājusi izglītību, kāmēr Džonu Helztidu, viņas tēvu, Jampas zelta lauki bija atvilinājuši šurp, Kolorado mežonīgajā ziemeļrietumu apvidū. Laimīgā kārtā viņš tomēr bija nācis pie atziņas, ka ir izdevīgāk apstrādāt un izmantot zemi, nekā meklēt tajā noslēptās bagātības.
Piecpadsmit gadu vecumā Estere bija ieradusies Trebl- somā, lai uzņemtos rūpes par tēva saimniecību. Nu viņa jau bija sasniegusi deviņpadsmito gadu. Vecākais brālis bija par diviem gadiem vecāks. Tomēr tas netika viņai līdzi, vismaz vīriešu darbos no viņa nebija nekādas palīdzības; vienīgi medījumus galdam tas piegādāja. Fredam nepatika dzīve rančo un ar to viņš bija sagādājis tēvam lielu vilšanos. Viņš gandrīz pastāvīgi klaiņoja kopā ar šaubīgiem jaunekļiem no Jampas zelta laukiem, kas atradās dienas jājiena attālumā no Treblsomas. Bez viņa ģimenē vēl bija sešus gadus vecais Ronalds, septiņus gadus vecais Bobs un māsiņa Ģertrūde, kam gāja jau devītais gads. Šos trīs Esterei vajadzēja uzraudzīt un mācīt, tomēr visgrūtāk viņai bija gādāt, lai mazie ārā pārāk netrakotu. Un šis uzdevums prasīja nenogurstošu modrību un nepielūdzamu bardzību.
Vienīgi ziemā Esterei gadījās izdevība kārtīgi noturēt ar mazajiem mācību stundas, pārējos gadalaikos viņi piesavinājās vienīgi to, ko viņiem mācīja pati daba. Ronalds bija dzimis mednieks, bet Bobs — kaislīgs makšķernieks, kamēr Ģertrūde visvairāk mīlēja puķes, kas Treblsomā auga neskaitāmos veidos.
Apstākļi, kādos dzīvoja Helztidu ģimene, nebija slikti, kaut arī Esterei pēdējā laikā reizēm uzmācās rūpes. Viņiem bija pavārs, vārdā Džo Kebels. Tas bija īsts sava amata meistars, cilvēks ar zelta sirdi un sevišķi attīstītu humora izjūtu, vienmēr jautrs un līksms. Diemžēl viņam piemita kāda slikta īpašība: viņš nevarēja izrunāt ne vārdu, lai nelādētos. Un Esterei par lielām šausmām, abi puisēni pamazām bija piesavinājušies šo netikumu. Bez pavāra Helztids pašlaik nodarbināja vēl kučieri, kalpu un divus kovbojus. Neraugoties uz to, viņam pašam tomēr nācās strādāt vairāk kā visiem viņa kalpotājiem.
Rančo nams, kas stāvēja strauta krastā uz neliela pakalna, bija izveidots no vairākām baļķu būdām, kuras senāk šeit bija uzcēluši mednieki. Helztids bija tās izlabojis, paplašinājis un tieši ģeniālā kārtā apvienojis kopējā ēkā. Tā bija diezgan vienkārša un rupja celtne, bet lielajai ģimenei tajā bija papilnam vietas. Nams bija visai ērts,
tomēr bez kādas greznības, ja par tādu negribēja uzskatīt ledusauksto ūdeni, kas bija ievadīts visās telpās.
Septembra pirmās dienas jau bija atnesušas salnu — vismaz augstienēs, kas Esterei vienmēr šķita tik tuvu.
No vietas, kur viņa pašreiz stāvēja kalna zāļainajā nogāzē un no kurienes tā varēja novērot arī bērnus, atklājās lielisks skats uz Treblsomas ieleju, kas šajā gadalaikā atgādināja brīnišķīgu gleznu. Dzidrais strauts čalodams tecēja pār akmeņiem, cauri sulīgajām ganībām.
Ronalds ar suņiem vajāja kādu nelaimīgu trusīti, kamēr Bobs makšķerēja. Strauts mudžēja no lielām forelēm. Tomēr tās gandrīz ikreiz norāvās Bobam no makšķeres, jo viņš vēl neprata izmest tās krastā, kaut arī tēvs un pavārs Džo jau neskaitāmas reizes bija viņam rādījuši, kā tas darāms. Viņš tomēr negribēja ļaut pieaugušajiem sevi mācīt, bet centās visu sasniegt pats ar saviem spēkiem. Kā jau dzīvē parasti mēdz būt, godkāre prasīja upurus, kas šajā gadījumā, par laimi, izpaudās vienīgi norautos makšķerāķos un auklās.
Šorīt viņš jau vairākas stundas bija makšķerējis sevišķi nesekmīgi. Savā vecumā viņš izrādīja apbrīnojamu pacietību, un viņa sports tam, protams, bija daudz svarīgāks par brokastīm, kurās Estere jau tik daudz reižu viņu bija aicinājusi, ka nu beidzot nopietni saskaitās.