Beidzot mazajam nerātnim labpatika viņas saucienu sadzirdēt. Samircis un netīrs, viņš pavērsa seju pret māsu un atkliedza:
«Pie velna, liec taču mani mierā — es vēl nesmu noķēris ne asakas!»
Estere zināja, ka nebūtu nozīmes mazo palaidni vēlreiz saukt, tādēļ viņa tikai piedraudēja tam ar sodu par to, ka bija atkal lādējies. Mazais nicīgi smīnēdams novērsās, bet tieši šajā brīdī kāda forele nelaimīgā kārtā piekodās un strauji parāva makšķeri. Šis grūdiens bija tik negaidīts, ka Bobam, kas stāvēja uz apsūnojušā akmens, izslīdēja kāja un tas ar troksni ievēlās ūdenī.
Estere zināja, ka viņas mazais brālis peld kā zivs, tomēr sirds viņai uz mirkli apstājās aiz bailēm. Bet Bobs jau bija izbridis krastā. Kad Estere piesteidzās nelaimes vietā, viņa redzēja, ka Bobam vienīgās bēdas sagādāja nozaudētā makšķeraukla, jo kātam pats tievgals bija no- lauzjs un ar straumi aiznests.
Ūdens tecēja no viņa drēbēm, seja un drēbes tam bija pārklātas zaļganām, lipīgām dūņām, bet acis mirdzēja.
«Deviņi simti deviņdesmit deviņi pērkoni, tāda sasodīta nelaime!» viņš plosījās. «Bet tā ir vienīgi tava vaina, Ester, ka es pazaudēju ne vien zivi, bet arī makšķeri, āķi un pludiņu!»
Estere šausmās sarāvās. Ko lai viņa iesāk ar šādu palaidni? Viņš katrā ziņā bija jāsoda un Džo Kebels, kurš tam bija šādus vārdus iemācījis, noteikti bija jāatlaiž… Bet jau tajā pašā mirklī viņa saprata, ka sodam tikpat nebūtu panākumu, un ka Džo atlaišana bija pilnīgi neiespējama.
«Redzi, Ester, tur kāds nāk» Bobs pēkšņi iesaucās, norādīdams ar roku. «Vai tas tēviņš piesūcies vai tikai iedzēris?»
Estere palūkojās turp un ieraudzīja kādu jaunu vīrieti, kurš streipuļodams nāca lejup pa nogāzi, vezdams zirgu pavadā. Viņas pirmā doma bija steigties namā un pasaukt Džo, jo klaidoņi un noziedznieki šajā apvidū nebija' retums, kādēļ tēvs arī nekad neļāva viņai jāt vienai. Vērīgāk ielūkojoties, Estere tomēr redzēja, ka nācējs nebija piedzēries, bet tikai kliboja un šķita galīgi novārdzis. Arī viņa zirgs likās līdz pēdējam noguris.
Viņa jau gribēja steigties tam pretī, bet iedzimtais biklums to atturēja. Tā kā nācējs tuvojās ļoti lēnām, viņai bija laika to novērot. Viņas ziņkāre pamazām pārvērtās apbrīnošanā un dzīvā interesē par svešinieku. Tas noteikti bija visskaistākais vīrietis, kādu viņa jebkad bija redzējusi — laikam kovbojs. Viņš bija liels un vingrs, pie garajiem zābakiem šķindēja pieši, pie jostas karājās liels revolveris, kas ejot šūpojās turp un šurp. Ģērbies viņš bija pelēkā uzvalkā; platmaļu sombrero pa pusei aizsedza tam seju, tomēr šajā sejā bija kaut kas tāds, kas Esteri valdzināja.
Acīmredzot viņš bija pamanījis jauno meiteni, jo jau notālēm noņēma sombrero. Kad viņš to uzlūkoja, Esterei neviļus pārskrēja trīsas. Gaišie, gandrīz sudrabkrāsas mati nekārtīgi krita pār viņa augsto, balto pieri, divas zilas acis pētoši vērās viņā. Viņa sejas apakšējā daļa bija iekritusi un noaugusi ar netīru, izspūrušu bārdu.
«Labdien, jaunkundzi» nepazīstamais lēnām sacīja klusā, aizsmakušā balsī. «Vai… šī ir … Helztida rančo?»
«Jā, kungs,» Estere bikli atbildēja.
«Paldies Dievam … kaut arī man ikviens cits rančo būtu tikpat mīļš,» viņš sacīja un, uzmetis zirgam pavadu pār galvu, smagi atslīga uz viena no lielajiem akmeņiem
strauta malā, it kā tam būtu grūti nostāvēt kājās. «Sevis dēļ es vēl… nekā neteiktu … bet biju nopietni nobažījies Kepija dēļ …»
Zirgs stāvēja nekustēdamies, nokāris galvu, kamēr viņa iekritušie sāni smagi cilājās.
«Acīmredzot, jūs nākat no tālienes,» Estere ātri sacīja. «Vai esat slims, vai varbūt jums gadījusies kāda nelaime?»
«Nē, jaunkundze — mēs abi esam tikai… stipri novārguši,» viņš izdvesa, atbalstīdams seju rokās.
Estere ziņkāri aplūkoja lielos, sudraba meksikāņu piešus, melno ādas maksti ar lielu sudraba burtu «E», no kuras rēgojās ieroča ziloņkaula rokturis, kuru uzlūkojot Esterei neviļus bija jānodreb, kaut arī viņa bija pieradusi redzēt vīriešus apbruņotus.
«Atvainojiet mani… vienu mirkli, jaunkundz,» svešais sacīja. «Nedomājiet, ka esmu … pilnīgi aizmirsis pieklājību … tūlīt būšu … tiktāl atspirdzis … ka varēšu sniegt jums paskaidrojumus.»
«Nevis jums, bet man jāatvainojas,» Estere ātri atbildēja. «Biju pilnīgi piemirsusi aicināt jūs namā. Ja jums kaut kas vajadzīgs …»
«Pateicos, jaunkundze… esmu tikai bezgala noguris… un pusē nomiris badā … kaut izsalkuma nejūtu.»
«Vai jūs nākat no tālienes un vai jau sen kopš neesat ēdis?» Estere līdzcietīgi jautāja.
«Nezinu vairs cik ilgi… un cik tālu,» viņš atbildēja. «Katrā ziņā . . . pārjāju augstienes .. .»
«Tik tālu? Bet tas taču šausmīgi!»
«Jā, tā bija … Augšā es satiku … kādu mednieku … tas parādīja man … ceļu uz Helztida rančo … bet es … nomaldījos.»
Sajā brīdī mazais Bobs, kurš līdz šim bija slēpies aiz māsas muguras, iznāca priekšā un, nostājies iepretī svešajam, svarīgi jautāja:
«Sakiet, kungs, jūs varbūt esat ievainots?»
«Hallo, jaunais cilvēk… tevi es nemaz neredzēju… Nē, es neesmu … ievainots.»
«Bet sasodīti noguris gan jūs izskatāties,» Bobs līdzjūtīgi turpināja.
«Tācls es arī esmu.»
«Vai jūs visu laiku nācāt gar mūsu strautu?»
«Jā, no pat avota.»
«Vai redzējāt tajā lielas foreles?»
«Redzēju, dēliņ .. . sevišķi tur augšā … dīķos.»
«Cik lielas?»
«Tādas, kā mana roka … Tu laikam esi liels makšķernieks? Liekas, zvejojot esi iekritis ūdenī?»