«Nav jau nekas vairāk, kā kāds sasodīts sesks!» Boba balss iesaucās.
«Pie svētā lielgabalstobra, kādas nolādētas nejēdzības tu tur pļāpā!» Ronalds atbildēja.
Estere aizspieda ausis, lai nebūtu jādzird brāļu šausmīgie izteicieni. Tikai pēc laba brīža viņa atkal ļāva rokām noslīgt gar sāniem. Pa to laiku viņas acis jau bija apradušas ar tumsu, un viņa redzēja, ka viens no tās brāļiem stāvēja kāpņu vidū, kamēr otrais acīmredzot vēl atradās augšā.
«Nāc taču un palīdzi man notvert to Dieva nolādēto maitu!» Bobs sacīja.
«Nenāk ne prātā — pasauc sev palīgā kādu vecu tirgus sievu!» Ronalds atcirta.
«Nekrietnais suns!»
«Nožēlojamais gļēvuli!»
«Par to es tevi rīt piekaušu, tu, paklīdušais karātavu putns!»
«Es vienkārši nelaidīšu tevi atpakaļ augšā, tu vecā kla- burčūska, — guli ārā!»
«Nu, uzgaidi tikai — kad būšu noķēris to trīskārt sasodīto lopu, es izrēķināšos ar tevi, tu vaimanu princi!»
Bobs izskrēja cauri priekšnamam un nozuda. Estere dzirdēja, kā tas tumsā lādējās un svieda ar akmeņiem. Pēkšņi viņš šausmās iekliedzās un skriešus metās atpakaļ uz kāpnēm.
«Ronaldin, laid mani iekšā, tas zvērs dzenas man pakaļ!»
«Jā, tiešām — saredzēt es viņu vēl nevaru, bet toties saožu!»
«Miljons zibeņu un pērkonu, kaut nu man būtu šautene!»
Estere nu jau bija noklausījusies labu daļu no Džo Ke- bela lamu vārdiem. Kaut viņa zināja, ka mazie pie tam nekā ļauna nedomā, viņa tomēr atzina par vajadzīgu iejaukties.
«Puikas, vai jūs tūlīt neizbeigsiet šo riebīgo lādēša- nos!» viņa draudoši uzkliedza tiem.
Iestājās dziļš klusums. Abi ļaundari sastinga un nekustējās.
«Nemaz neizliecieties — es skaidri redzēju jūs un visu dzirdēju!»
«Tev vajadzētu labāk izbāzt degunu pa logu, Estere! Ja mēs nebūtu uzmanījuši, tas smerdelis būtu piegānījis ar savu elpu visu namu!» Bobs pašapzinīgi sacīja, kamēr Ronalds apmierināts ņirgājās.
Estere tikai ar pūlēm valdīja smieklus.
«Kur tad jūs vispār tik vēlu bijāt?» viņa jautāja.
«Nieki, Ester, mēs godīgi gulējām!»
«Nemelojiet!»
«Mēs nemelojam, tas Dieva nolādētais zvērs mūs uzmodināja!»
«Puikas, to es noteikti pastāstīšu tēvam!» Estere brīdināja, un šie draudi arī šoreiz nepalika bez iespaida.
«Ak, lūdzu, nē!» Bobs ubagoja.
«Es tas nebiju, Estere, — tas bija Bobs!» Ronalds vaimanāja.
«Kaunies novelt vainu uz citu!» Estere sacīja. «Un nu ātri, kas noticis?»
«Bet vai tu mūs nenodosi?»
«To nevaru apsolīt, kamēr nezinu, kas īsti noticis. Tātad, ko jūs atkal esat izdarījuši?»
«Mēs slepus aiznesām Fredam ko ēst!»
«Fredam? Kādēļ? Kur tad viņš ir?»
«Taisnību sakot, tas nebija Fredam pašam, bet tiem diviem vīriem, kas viņu pārveda; tie lūdza, lai mēs pagādājot viņiem ko ēst.»
«Kur tad viņi ir?»
«Stallī.»
«Vai Freds bija piedzēries?»
«Nezinu — bija tumšs, un viņš tūlīt iekrita sienā, bet abi svešie vīri sūtīja mūs pēc ēdiena.»
«Labi — un nu ejiet gulēt. Tēvam es neko neteikšu,» Estere sacīja un, aizvērusi logu, nogūlās līdzās Ģertrūdei. Tomēr apziņa, ka stalli kopā ar Fredu atrodas divi sveši cilvēki, viņu stipri uztrauca.
Sī bija jau otrā reize, kad Freds tika pārvests mājās šādā stāvoklī. Kādu dienu tēvs tomēr dabūs zināt, kā uzvedas viņa vecākais dēls. Freda rīcība sagādāja Esterei lielas bažas. Līdz šim viņa nebija gribējusi ticēt neglītajām baumām par Freda uzvešanos, bet nu arī viņa bija spiesta nostāties šī fakta priekšā, kas kopā ar dažiem citiem apstākļiem draudēja padarīt ģimenes stāvokli ļoti draudošu.
Kad Estere Helztida beidzot aizmiga, viņas spilvens bija mitrs no asarām.
* * *
Estere uzmodās ar viņai pavisam svešu sajūtu: viņa bija salauzta un satriekta, un gandrīz nožēloja, ka tai bija lemts piedzīvot šo jauno dienu.
Brīdi viņa vēl palika vaļējām acīm guļam gultā un klusībā pārmeta sev savu apkaunojošo mazdūšību.
Viņa dzirdēja, kā abi puisēni augšā sarunājas un tad pēc iespējas klusāk nokāpa lejā. Ģertrūde piecēlās, apģērbās un sāka zoboties par lielās māsas slinkumu; tomēr Esterei trūka apņēmības atstāt gultu un doties pretī draudošajai nelaimei, kuras tuvošanos viņa tumši nojauta.
Beidzot viņa tomēr piecēlās, kaut juta, ka nespēs pienācīgi pretoties tam, kam vajadzēja nākt. Ģērbjoties, viņa pēkšņi ievēroja, ka šodien tā piegriež savai ārienei daudz vairāk vērības kā citkārt.
Domīgi viņa aplūkoja sevi spogulī. Viņa zināja, ka ir glīta, bet šodien tā vēlējās būt sevišķi pievilcīga, kaut citkārt piegrieza savam izskatam visai maz vērības. Pēkšņi tumšs sārtums iešalca viņai vaigos un Estere pati sadusmojās par to.
Brokastīs viņa ieradās par vēlu. Bērni jau bija paēduši un atkal aizskrējusi. Bet toties viņa, sev par lielu pārsteigumu, satika ēdamistabā Fredu. Viņš apsveica māsu neparasti silti, tomēr Estere palika mierīga un vēsa. Freds bija rūpīgi noskuvies, apģērbis tīru kreklu un apsējis jaunu kaklasaiti, tomēr viņa saulē iedegusī seja izskatījās gurda un novārgusi.
Džo, kas ienesa Esterei brokastis, apsveica to vārdiem:
«Labrīt, Esteres jaunkundzi Šodien jūs esat pamatīgi nokavējusies — gan laikam tādēļ, ka esat tik ļoti uzcirtusies … Fredam par godu?»
«Labrīt, Džo!» Estere īsi atbildēja un sāka ēst. Viņu pārsteidza pavāra tonis, un viņa ziņkāri gaidīja, ko Freds atbildēs uz tā piezīmi.