«Džo stāstīja man par kādu svešinieku, kas vakar esot ieradies,» Freds iesāka, kad pavārs bija izgājis. «Kas tas īsti ir par cilvēku?»
«Kā lai es to zinu? Pajautā Džo, jo šis Ričs Emss taču ir viņa draugs!»
«To es arī darīju, bet krietnais Džo šorīt ir tik mazrunīgs, ka pat atmetis savu parasto lādēšanos. Kā tad šis Emss izskatās?»
«Nu .. . tas ir kāds kovbojs — ne visai jauns … Turklāt viņš bija tā novārdzis un viņam bija uzaugusi tik liela bārda, ka grūti būtu pateikt, kāds viņš izskatās parastos apstākļos.»
«Man šī lieta nepatīk… Es jau pateicu Džo, ka būtu labāk, ja viņa draugs pēc iespējas ātrāk atkal aizietu no mums.»
«Bet kādēļ tā, Fred?» Estere sašutusi iesaucās. «Vai tiešām viesmīlība tev ir tik sveša lieta? Sis cilvēks taču bija novārdzis līdz nāvei un galīgi izsalcis!»
«Tu, protams, esi gatava iekrist uz ikvienu komēdiju, ko kāds tev tēlo priekšā!» Freds zobgalīgi atbildēja.
«Paldies Dievam, Helztida rančo tev vēl nav nekādas noteikšanas!» Estere tādā pat tonī atcirta. Tad viņa pievērsās pavāram, kas šajā brīdī ienāca un piebilda: «Džo, nepievērsiet ne vismazāko vērību naidīgajam stāvoklim, kādu Freds acīmredzot domā ieņemt attiecībā pret jūsu draugu. Izturieties pret Emsa kungu tā, it kā šis būtu viņa paša nams.»
«Liels paldies, Esteres jaunkundz!» pavārs vienkārši atbildēja. «Es tikpat būtu lūdzis jūsu atļauju to darīt, jo man būtu sasodīti nepatīkami izturēties pret šo cilvēku nelaipni.»
Estere uztvēra skatienu, ko viņš uzmeta Fredam, un šis skats tai sagādāja nemieru. Freds norija kādu piezīmi, kas ar varu lauzās tam pār lūpām.
«Kas tad īsti bija tie divi cilvēki, kas vakar pārveda tevi mājās?» Estere apjautājās brālim.
«Kas tev to stāstīja?» tas norūca. «Acīmredzot, man vajadzēs atkal reiz pataustīt, cik bieza āda ir maniem brāļu kungiem.»
«Ja tu tikai pieskarsies viņiem, es pastāstīšu tēvam, ka tu jau divas reizes esi pārvests mājās piedzēries.»
«Pie velna!» Freds nikni iekliedzās, pietrūkdamies kājās. «Ja gribi nolasīt man sprediķi, tad vismaz iznāc ārā, lai pavārs nedzird visu, ko runājam!»
Viņš izskrēja no istabas. Tomēr Estere nebūt nesteidzās, un mierīgi turpināja ēst. Brīdi vēlāk no jauna ienāca Džo. Viņa sejā bija nopietnas bažas.
«Esteres jaunkundz,» viņš sacīja, «es neesmu pļāpa, bet man jums kaut kas jāpastāsta, ja negribu pārsprāgt.»
«Man šķiet, šīs pūles varat aiztaupīt, Džo,» viņa ātri atbildēja. «Jūs laikam gribējāt man teikt, ka divi sveši vīrieši atkal reiz pārveduši Fredu piedzērušos?»
«Nē, kaut arī tā ir gluži jauka lieta … Es gribēju jums pastāstīt, kas tie bija par puišiem,» pavārs sacīja, kļūdams nopietns. «Kad viņi atnāca, es biju ārā un redzēju tos.»
«Nu, un kas tad tie bija?» Estere nepacietīgi jautāja.
«Viens no viņiem bija Baršs Henslers; arī otro es jau reiz esmu redzējis Jampā, bet viņa vārdu nezinu.»
«Henslers? Tas taču ir viens no bīstamākajiem lopu zagļiem, uz kuru tēvs ir tik nikns?»
«Pareizi — Henslers dzīvo Jampā un pieder pie Kleva Benarda bandas.»
«Un Freds satiekas ar šādiem ļaudīm … Tas taču ir šausmīgi!»
«Tikai neuztraucieties, Esteres jaunkundz,» Džo Kebels mierīgi atbildēja. «Freds dvēselē nav slikts cilvēks, viņš tikai ir vieglprātīgs, mīl iedzert un spēlēt kārtis, bet visļaunākais ir tas, ka viņš nevar daudz panest. Un tā kā jūsu tēvs diemžēl pievērš viņam pārāk maz vērības, tad šis Henslers viegli var pakļaut Fredu savam iespaidam.»
«Dieva dēļ, Džo, ko mēs tagad lai iesākam?» Estere bez padoma jautāja.
«Man šķiet… es gribēju pārrunāt šo lietu ar Emsu, ja jau viņš tik jocīgā kārtā gadījies rančo,» Džo atbildēja, un viņa dziļi iekritušās acis dīvaini iemirdzējās.
«Taisnību sakot, man nemaz nepatīk, ka jūs gribat šajā lietā iejaukt mums pilnīgi svešu cilvēku … Un kādēļ jums šķiet jocīgi, ka Emsa kungs tieši tagad ieradies Treblsomā?»
«Apstākļi šeit ņēmuši diezgan bīstamu virzienu, Esteres jaunkundz, un jocīgais šajā lietā ir tas, ka Ričs Emss ir tieši īstais vīrs, kas spēj šo lietu atkal nokārtot.»
«Kādēļ tad tieši viņš?» Estere ziņkāri jautāja.
«To pateikšu jums, ja man izdosies pierunāt viņu palikt šeit, kaut gan bīstos, ka tas nebūs iespējams.»
«Kādēļ? … Tēvs taču varētu nodarbināt viņu kā kovboju,» Estere ātri sacīja, sajūsmināta par šo pēkšņo ideju.
«Ticiet man: jūsu tēvs darīs visu iespējamo, lai paturētu manu draugu šeit, ja vien Emss man atļaus pateikt, kas viņš īsti ir.»
«Bet tas taču ļoti vienkārši, Džo. Runājiet ar tēvu, iepriekš neko nesakot savam draugam.»
«Jā, tā nav slikta ideja,» Džo iepriecināts piezīmēja. «Tomēr esmu gandrīz pārliecināts, ka Emss dosies tālāk, kolīdz būs mazliet atspirdzis.»
«Kurp tad viņam tik ļoti jāsteidzas?» Estere mazliet aizskarta jautāja. «Vai tad mēs esam tik briesmīgi cilvēki?»
«Nē, bet jums jāzina, ka vienīgais, no kā Emss bēg, ir glītas meitenes!»
Estere tumši pietvīka.
«Kā tā? Vai tad jūsu draugs ir tik liels sieviešu ienaidnieks?» viņa mulsi jautāja.
«Nē, un tomēr viņš bēg no ikvienas glītas meitenes.»
«Tik bikls viņš nemaz neizskatās .. . Cik vecs viņš īsti ir?»
«Nezinu, bet salīdzinot ar mani, tas vēl ir ļoti jauns.»
«Bet deniņos viņam jau sirmi mati, un arī citādi tas izskatās jau stipri padzīvojis.»
«Dzīve ganībās viņu tādu padarījusi, bet patiesībā viņam vēl nevar būt ne trīsdesmit gadu . .. Bet nu es iešu.»
«Palieciet vēl, Džo!» Estere viņu aizturēja. «Jūs vienmēr esat bijis man labs draugs un padomdevējs. Un man šķiet, ka tieši šobrīd man jūsu draudzība nepieciešama, kā vēl nekad.»