«Bet, Rič, kā tu vari tā runāt!» Tenners pārmetoši sacīja. «Tava šaušana bijusi brīnišķīga, bet tava valoda jo ļaunāka.»
«Protams, tā ir, mans labais Kep, bet tur nekas nav līdzams: pēdējā laikā man pastāvīgi jādomā par Liju.»
«Muļķības — kāda daļa tev gar viņu? Neinteresējies ne par viņu, ne arī par pārējiem Titiem … Labāk iemet vēl kādu pagali ugunī un apsēdies!»
Ričs piemeta malku, nolika šauteni kaktā un apsēdās savā iemīļotajā vietā.
«Es šorīt jau saķildojos ar Neztu,» viņš paziņoja.
«Ko tu saki! Saķildojies — par ko tad īsti?»
«Divas reizes es viņu pieķēru, kad tā gribēja aizzagties prom, lai pirmā nokļūtu pie tevis.»
«Mans Dievs, tad jau es stāvu starp velnu un dziļo jūru, kā pie mums mēdz teikt,» Tenners nopūtās.
«Ceru, ka velns pēc tavām domām esmu es, un Nezta — dziļā jūra; tad tā lieta var iet… Tu nevari iedomāties, Kep, cik ļoti es viņu mīlu! Mēs, Emsi, jau esam tādi jocīgi ļaudis — man šķiet, tas tādēļ, ka mūsu ģimenē tik daudz dvīņu. Arī manam tēvam bijis dvīņu brālis, un dvīņu māsu pie mums bijis ļoti daudz, bet nekad nav bijis dvīņu — māsa un brālis, Nezta un es esam pirmie tādi. TādēJ laikam vienmēr, kad viņai gadās kas ļauns, es sajūtu to tik dzīvi, it kā tas būtu atgadījies ar mani. Liekas, it kā garīgi mēs būtu tieši saauguši kopā!»
«Vai tu domā kādu sevišķu gadījumu?» Tenners piesardzīgi iejautājās.
«Nē, es runāju tikai vispār … Vai zini, Kep, — lai cik mīļi un labi tas no tevis arī nebija, ka tu apbēri mūs dāvanām, bet ar Neztas rotām un tērpiem tu gan labāk būtu varējis nogaidīt līdz Ziemsvētkiem!»
«Kādēļ tā, mans zēn?»
«Jau visu vasaru un visu rudeni Nezta bija tik dīvaina — kaut tikai viņa nesajuktu pavisam!»
«Ah, tu laikam baidies, ka glītajos tērpos viņa vēl drīzāk varētu atrast sev vīru?»
«Baidos? Taisni otrādi — to es vēlētos!» Ričs uztraukts iesaucās. «Ja tu varbūt arī negribi tam ticēt — nevaru tur nekā līdzēt, bet tā ir … Redzi, šomēnes Šelbijā precas Lila Snela — viņas līgavaini, Helu Bernsu, tu jau laikam pazīsti. Es viņu mazliet zinu un, taisnību sakot, neesmu visai labās domās par to. Viņš kopā ar Neztu apmeklēja skolu, un viņa apgalvo, ka tas esot gluži krietns puisis. Varbūt viņai taisnība, bet visļaunākais tas, ka viņš ir Titu radinieks un ļoti sadraudzējies ar Liju. Tātad: Nezta uz šīm kāzām negribēja iet, jo viņai neesot ko apģērbt. Par to es, protams, ļoti priecājos, bet nu tu uzdāvināji viņai tik apburošu tērpu! Vakar vakarā, kad tu jau biji aizgājis, viņa to bija uzģērbusi un ienāca pie mums istabā. Tev vajadzēja viņu redzēt — aiz prieka viņa bija gluži kā bez prāta un, protams, tagad grib katrā ziņā iet uz kāzām. Diemžēl arī māte viņu atbalsta šajā nodomā.»
«Bet, zēn, Dieva dēj, tur taču nav nekā ļauna!» vecais mednieks atbildēja. «Taisni otrādi — man tas šķiet ļoti labi darīts, un es pat arī pats ieradīšos Selbijā, lai apbrīnotu Neztu jaunajā tērpā!»
«Liekas, Nezta tevi iespaido tāpat kā krietno Samu!» Ričs īgni atbildēja.
«Un kā tas būtu?»
«Viņa jums galīgi sagroza galvu!»
«Ha, ha, ha! Liekas, tu esi greizsirdīgs par to, ka viņa gribējusi atnākt pie manis agrāk kā tu.»
«Var jau būt… Bet nu. klausies tālāk! Kad Sams Pleifords pagājušajā aprīlī ieradās šeit, viņš ar vislielāko steigu iemīlējās Neztā, turklāt pamatīgi, un arī Nezta viņā. To viņa pati man pateica, jo līdz pat pēdējam laikam viņai nebija noslēpumu no manis — varbūt tādēļ, ka zināmā mērā es tai tomēr aizvietoju tēvu. Nu, un tā kā es pats ļoti labi ieredzu Samu un arī māte bija mierā, tad viss šķita kārtībā. Bet jau drīz vien Sams kļuva gluži grūtsirdīgs, turpretī Nezta staigā lepni paceltu galvu. Viņi sāk ķildoties; par ko — Sams man nesaka. Neztai pirmo reizi mūžā rodas noslēpumi no manis. Reiz viņa bijusi Selbijā ballē un pārgulējusi nakti pie Lilas Snelas vecākiem. Sams nebija braucis līdzi, bet skraidīja apkārt kā nopērts suns. Nu, tad bija pēdējais laiks, ka es sāku interesēties par šo lietu. Un nu izrādās, ka Nezta ielaidušies ar Liju Titu.»
«Tas taču nevar būt!» Tenners uztraukts iesaucās.
«Tomēr! Lai cik neticami tas arī neizklausītos — tā ir patiesība.»
«Nē, tā kaut kas! … Tātad ar Pleifordu viņa izšķīrās?»
«Nebūt — viņa arvien vēl ir oficiāli saderinājusies ar to …' Nu, lūdzu, ko tu domā par šo lietu?»
«Tu teici, Nezta esot ielaidusies ar Liju Titu. Kā tu to domā — cik tālu ielaidusies?»
šis jautājums lika Ričam Emsam redzami satrūkties. Viņš ierāvās sevī un, iespiedis savas stiprās, saulē iede- gušās rokas starp ceļiem, it kā palīdzību meklēdams, lūkojās ugunī.
«Ja lieta grozītos ap kādu citu meiteni,» viņš lēnām sacīja, «es teiktu, ka viņa vienkārši pazaudējusi prātu, bet Nezta nav kā citas, viņa nepārsteidzas, nemēdz iemīlēties, nav sentimentāla … Varbūt viņa bija sadusmojusies uz Samu, ka tas reiz bija mēģinājis pakļaut viņu savai gribai, — nezinu. Bet, galu galā, tas jau arī nekrīt svarā; katrā ziņā no viņas puses bija netaisni sniegt Lijām Titam kaut mazo pirkstiņu.»
«Tur tev taisnība!» Tenners nopietni piekrita. «Šis Tits laikam ir glīts puisis?»
«Jā, tas viņš ir, un pie sievietēm viņam milzīga piekrišana — visas meitenes šeit ir kā trakas uz viņu … Varbūt sākumā Neztas attiecības pret viņu bija gluži nevainīgas, bet jau tika tenkots. Sākumā es, protams, nepiegriezu šīm tenkām vērību, bet tad es reiz novēroju tos abus dejojot, un pārliecinājos, ka viņi slepus satiekas pie Sneliem, tad arī man bija jātic. Toreiz es kļuvu gluži slims… Kaut es vismaz varētu saprast Neztu, bet es vienkārši nespēja to saprast; biju tikai sašutis un ar to padarīju lietu vēl ļaunāku.»
«Jā, protams… Šī lieta izskatās visai ļauna, mans nabaga Rič! Bet ar savu galīgo spriedumu es tomēr atturēšos, kamēr Nezta nebūs iztēlojusi man šo lietu arī no sava viedokļa.»