— Ja tā, tad ir pavisam cita lieta, — Benvenuto noteica.
— Beidzot! — Skocone iesaucās.
— Jā, tagad uzklausi mani, dārgumiņ! Pirmajās trijās dienās pēc manas aizbraukšanas tu liksi Pagolo manīt, ka mīli viņu, bet nākamajās trijās dienās pati atzīsies viņam mīlestībā.
— Ko?! Un to sakāt man jūs, Benvenuto! — iesaucās Skocone, kuru sāpīgi aizskāra viņas pavēlnieka pārāk lielā uzticība.
— Nomierinies! Ko tu vari sev pārmest, ja es pats tev visu to atļauju?
— Ak dievs, itin neko, — Skocone atteica, — es visu saprotu; un tomēr, jūsu vienaldzības sarūgtināta, varu atbildēt uz Pagolo mīlestību ar pretmīlestību, varu viņu beidzot no tiesas iemīlēt.
— Vai prāts! Sešās dienās! Un tev nebūs spēka pretoties kārdinājumam nieka sešas dienas?
— Nu labi, sešas dienas apsolos izturēt; tikai, pielūkojiet, nepalieciet prom arī septīto dienu!
— Vari būt mierīga, dārgumiņ, es atgriezīšos laikā. Ardievu, Skocone!
— Ardievu, mans kungs, — Katrīna atbildēja, vienlaicīgi skaizdamās, smaidīdama un raudādama.
Kamēr Benvenuto Čellīni nodeva Katrīnai pēdējos norādījumus, parādījās prevo un grāfs d'Orbeks.
Palikuši vieni paši, viņi bez jebkādas kautrēšanās ar jaunu skubu bija ķērušies pie pils pārmeklēšanas: izkāpelējuši bēniņus, izlodājuši pagrabus, izklauvējuši visas sienas, izvandījuši visas mēbeles un visās malās izlikuši savus .ļaudis, nepielūdzamus kā kreditori un nepacietīgus kā mednieki, viņi vai simt reižu bija atgriezušies tai pašā vietā, desmitiem reižu pārmeklējuši vienu un to pašu telpu, darīdami to ar velnišķīgu uzcītību, kā tiesu izpildītāji, kas ieradušies arestēt noziedznieku; un nu, pabeiguši meklēšanu un tā arī neko neatraduši, viņi iznāca pils pagalmā, pietvīkuši aiz uzbudinājuma.
— Kā ir, kungi, — kāpdams zirgam mugurā, Benvenuto viņiem sacīja, — vai tā arī neko neatradāt? Žēl! Ļoti žēl! Es saprotu, cik tas ir sāpīgi tādām maigām sirdīm, kādas ir jūsējās, taču, lai kā jūtu jums līdz un vēlos palīdzēt, esmu spiests doties prom. Atļaujiet atvadīties no jums, kungi. Ja manā prombūtnes laikā jums vēlreiz ievajadzēsies pārmeklēt pili, jūtieties šeit kā mājās. Saskaņā ar manu rīkojumu pils durvis jums vienmēr būs atvērtas. Atstājot jūs tādā neziņā, mans vienīgais mierinājums ir cerība, ka atgriezies es uzzināšu, ka jūs, meser prevo, esat atradis savu mīļoto meitu, bet jūs, grāf d'Orbek, savu apburošo līgavu. Palieciet sveiki, mani kungi!
Pēc tam, pagriezies pret saviem mācekļiem, kuri bija sapulcējušies uz lieveņa un kuru vidū nebija vienīgi Askānio, kas acīmredzot nevēlējās sastapties ar savu sāncensi, Benvenuto piebilda:
— Uz redzēšanos, mani bērni! Ja prevo kungs, man promesot, vēlētos pārmeklēt pili trešo reizi, tad neaizmirstiet viņu uzņemt kā šā nama bijušo saimnieku.
Pateicis to, viņš piecirta piešus un izauļoja laukā pa vārtiem, kurus mazais Žans bija plaši atvēris.
— Kā redzams, mans dārgais, mēs abi esam lieli nelgas, — grāfs d'Orbeks sacīja meseram prevo, — ja Benvenuto būtu nolaupījis meiteni, viņš nedotos kopā ar galmu uz Romorantēnu.
XXV Kārlis Piektais Fontenblo pili
Tikai pēc ilgas svārstīšanās un mokošām šaubām Kārlis Piektais iegāja Francijas teritorijā, kur viņam naidīga, šķiet, bija gan pati zeme, gan gaiss, jo viņš taču bija necienīgi izturējies pret sagūstīto Francijas karali, turklāt klīda valodas, ka, iespējams, tieši viņš noindējis dofinu. Visa Eiropa gaidīja, ka Fransuā Pirmais briesmīgā veidā atriebsies savam sāncensim, kas pats labprātīgi devās viņam rokās. Tomēr Kārlis Piektais, kas bija licis uz spēles veselas impērijas, arī šoreiz negribēja atkāpties un, iepriekš uz ātru roku izpētījis un sagatavojis augsni, drosmīgi pārgāja pāri Pirenejiem,
Imperators uzskatīja, ka Francijas galmā viņam ir uzticami draugi un tādas drošas garantijas kā hercogienes d'Etampas godkārība, konetabla de Monmoransī augstprātība un karaļa bruņnieciskums.
Kālab viņam dzīrās palīdzēt hercogiene d'Etampa, mēs jau zinām. Ar konetablu bija savādāk. Jautājums par savienībām valstsvīriem bijis klupšanas akmens visos laikos un visās zemēs. Šai ziņā, tāpat kā daudzos citos gadījumos, politika ir līdzīga medicīnai, tā vadās pēc minējumiem un, ak vai, ļoti bieži kļūdās, noteikdama tautu radnieciskās pazīmes un parakstīdama zāles pret nacionālo naidu. Tā konetablam doma par savienību ar Spāniju pārvērtās par uzmācīgu ideju. Saskatīdams šai savienībā Francijas glābiņu un baidīdamies par visu vairāk aizkaitināt Kārli Piekto, kas no divdesmit pieciem savas valdīšanas gadiem divdesmit gadus bija karojis ar Fransuā Pirmo, konetabls, Monmoransī gaužām maz domāja par citiem sabiedrotajiem — turkiem un protestantiem, tāpat kā par spožajām politiskajām iespējām, kādas pavērtu Flandrijas pievienošana Francijas karaļvalstij.
Fransuā Pirmais akli uzticējās konetablam Monmoransī. Patiešām pēdējā karā pret imperatoru konetabls bija parādījis nepieredzētu apņēmību un apturējis ienaidnieku; gan jāatzīst, ka šī uzvara maksāja gaužām dārgi, jo vesela province tika pārvērsta drupās, ka ienaidnieka ceļš veda caur izdedzinātu zemi, ka desmitā daļa Francijas tika izpostīta. Karalis visvairāk cienīja konetabla neizmērojamo pašapziņu un stūrgalvīgo neatlaidību, ko paviršs vērotājs varēja noturēt par apdāvinātību un rakstura stingrību. Un Fransuā Pirmais izturējās pret šo cilvēku samaitātāju, kā konetablu dēvēja Brantons, ar godbijību, kas robežojās ar bailēm, kādas vājiem cilvēkiem iedvesa šis bīstamais liekulis, kurš pamīšus lūdza dievu un pasludināja nāves sodus.