Tātad Kārlis Piektais varēja droši paļauties uz konetabla draudzību, ko nekas nespēja ietekmēt.
Taču vēl lielākas cerības viņš saistīja ar sava sāncenša augstsirdību, jo šā tikuma Fransuā Pirmajam bija atliku likām. «Mana karaļvalsts nav tilts, par kura pārbraukšanu jamaksā,» viņš paziņoja. «Es netirgojos ar savu viesmīlību.» Un viltīgais Kārlis Piektais lieliski zināja, ka var pilnām paļauties uz karaļa bruņinieka vārdu.
Un tomēr, kad imperators iebrauca franču zemē, viņš nevarēja uzveikt savas šaubas un bailes; uz robežas viņu sagaidīja divi Fransuā Pirmā dēli, un arī visā tālākajā ceļā viņam tika parādīta vislielākā uzmanība un gods. Taču viltīgais monarhs nodrebēja, iedomājot, ka visa šī svinīgā sagaidīšana ir tikai aizsegs, aiz kura, iespējams, slēpjas slazdi. «Jā, svešā zemē caurs miegs,» kādu dienu viņš izteicās. Svētkos, kas tika rīkoti par godu imperatoram, viņš ieradās satraukts un norūpējies, un, jo dziļāk zemes iekšienē viņš iebrauca, jo skumīgāks un drūmāks kļuva viņa vaigs.
Braukdams zem triumfa arkām un klausīdamies apsveikuma runās, ar kādām viņu sagaidīja ikvienā pilsētā, viņš allaž vaicāja sev, vai tikai šai pilsētai nav lemts kļūt par viņa cietumu; pēc tam viņš klusībā nodomāja: «Nedz šī, nedz kāda cita, visa Francija ir mans cietums, bet visi šie pakalpīgie galminieki ir mani cietumsargi.» Un šo tīģeri, kuram šķita, ka viņš atrodas krātiņā un viņu no visām pusēm ielenc ienaidnieki, ar katru brīdi pārņēma aizvien lielākas bailes.
Kādu dienu izjādes laikā Orleānas Šarls, šis jaukais draiskulis, gribēdams pēc iespējas ātrāk kļūt par drosmīgu un veiklu bruņinieku, kā tas pieklājas īstam Francijas dēlam, zibenīgi uzlēca uz imperatora zirga muguras un, sagrābis jātnieku aiz pleciem, bērnišķīgā nebēdnībā iesaucās:
«Jūs esat mans gūsteknis!» Kārlis Piektais kļuva bāls kā līķis un gandrīz vai zaudēja samaņu.
Šatelro šķietamo gūstekni ar brālīgu sirsnību sagaidīja Fransuā Pirmais un nākamajā dienā Romorantēna stādīja viņam priekšā visu galmu, drošsirdīgos un iznesīgos bruņiniekus — tēvzemes lepnumu, māksliniekus un zinātniekus — karaļa lepnumu. Svētku ceremonijas un izpriecas kļuva aizvien krāšņākas. Imperators visiem laipni smaidīja, lai gan sirds dziļumos izjuta bailes un nemitīgi pārmeta sev neapdomāto soli. Reizēm, gribēdams pārliecināties, vai tiešām viņš ir brīvs, Kārlis Piektais mēdza rītausmā iziet no pils, kurā bija pavadījis nakti, un priecājās, redzēdams, ka, atskaitot oficiālās ceremonijas, viņš bauda neierobežotu brīvību. Un tomēr — vai iztālēm viņam kāds neseko? Dažkārt par lielu sarūgtinājumu Fransuā Pirmajam imperators piepeši mainīja paredzēto ceļu, izjaukdams iepriekš sagatavoto godināšanu.
Divas dienas pirms ierašanās Parīzē Kārlis Piektais ar šausmām atcerējās, par ko savā laikā Francijas karalim bija kļuvusi Madride. Galvaspilsēta taču ir visgodājamākais un drošākais cietums imperatoram. Tālab Kārlis Piektais pēkšņi apturēja zirgu un palūdza aizvest viņu uz Fontenblo, par kuru viņš esot tik daudz dzirdējis. Kaut gan tas izjauca visus Fransuā Pirmā plānus, karalis bija pārlieku viesmīlīgs, lai izrādītu savu neapmierinātību, un viņš lika steidzīgi nosūtīt uz Fontenblo karalieni un visas galma dāmas.
Imperatoru mazliet uzmundrināja vienīgi viņa māsas Eleonoras klātbūtne, viņas ticība sava laulātā drauga godprātībai. Nomierinājies uz kādu brīdi, viņš tomēr nejutās omulīgi Fransuā Pirmā galmā, jo Fransuā Pirmais bija kā pagātnes spogulis, bet Kārlis Piektais — nākotnes paraugs. Jaunlaiku monarhs neizprata viduslaiku varoņa jūtas; nevarēja būt ne runas par simpātijām starp pēdējo bruņniecības pārstāvi un pirmo diplomātijas pārstāvi.
Tiesa, Luī XI ar zināmām atrunām varētu saukt par diplomātu, taču, mūsuprāt, šis monarhs bija drīzāk alkatīgs krājējs nekā viltīgs diplomāts.
Imperatora ierašanās dienā Fontenblo mežā tika sarīkotas medības. Tas bija viens no iemīļotākajiem Fransuā Pirmā izklaidēšanās veidiem. Kārli Piekto turpretī medības vienīgi nogurdināja. Tomēr Kārlis Piektais nolēma izmantot jauno izdevību, lai pārbaudītu, vai viņš nav gūsteknis: kad medības norisa pilnā sparā, viņš nošķīrās no pārējiem un aizaulekšoja dziji mežā, kur, palicis viens pats, viņš jutās brīvs kā vējš koku galotnēs, kā putns padebešos, tālab gandrīz pilnīgi nomierinājās un sāka atgūt labu garastāvokli. Un tomēr imperatoram nācās vēlreiz sajust baiļpilnu nemieru, kad, tuvodamies pulcēšanās vietai, viņš ieraudzīja medību kaisles uzbudināto Fransuā Pirmo, kas steidzās viņam pretī ar asiņainu šķēpu rokā. Uzvarētājs pie Marinjāno un Pāvijas bija jaušams viņā pat karalisko izpriecu laikā.
— Diezgan, dārgais svaini, esiet līksms! — Fransuā Pirmais iesaucās, kad abi monarhi nolēca no zirgiem pie pils durvīm, un, draudzīgi paņēmis Kārli Piekto zem rokas, ieveda viņu Diānas galerijā, kuras sienas rotāja Roso un Primatičo burvīgās gleznas. — Mans dievs! Jūs esat tikpat norūpējies kā es Madridē. Jums taču jāsaprot, dārgais svaini, ka man toreiz bija pamats tādam būt, jo es biju jūsu gūsteknis, turpretī jūs esat mans viesis, jūs esat brīvs un jūs gaida triumfs. Līksmojieties kopā ar mums, kaut arī mūsu izpriecas, iespējams, ir pārāk necilas, lai izklaidētu tik spožu politiķi, kāds esat jūs, turklāt brīdī, kad jums jāapsver, kā labāk pārmācīt šos flāmu alustempējus, kas sadomājuši atjaunot komūnas… Labāk aizmirstiet par dumpiniekiem un ļaujieties kopīgiem priekiem! Bet varbūt mans galms jums nav pa prātam?