— Jūsu galms ir brīnišķīgs, — Kārlis Piektais atbildēja, — un es apskaužu jūs, dārgais svaini. Jūs bijāt manā galmā un zināt, ka tas ir skarbs un drūms, vienkopus sapulcējušies tādi valstsvīri un ģenerāļi kā Lanuā, Peskērs, Antonio de Levra. Bet pie jums bez karavīriem un tirgoņiem, bez Monmoransī un Dibelē, bez zinību vīriem Bidē, Dišatela, Laskarī ir arī dzejnieki un mākslinieki — Maro, Žans Gužons, Primatičo, Benvenuto — un, galvenais, apburošas dāmas: Navarras Margerita, Diāna de Puatjē, Katrīna de Mediči un daudzas citas; nudien, mans dārgais svaini, man tā vien liekas, ka es labprāt apmainītu savas zelta raktuves pret jūsu ziedu laukiem.
— O, jūs vēl neesat redzējis mūsu viskrāšņāko ziedu! — Fransuā Pirmais naivi iesaucās, aizmirsdams, ka runā ar Eleonoras brāli.
— Vēl ne, bet alkstu to apbrīnot! — imperators atsaucās, saprazdams, ka Fransuā Pirmais ar viskrāšņāko ziedu domājis hercogieni d'Etampu. — Jau tagad varu teikt, ka taisnība ir tiem, kuri apgalvo, ka jums, svaini, pieder pasaulē labākā karaļvalsts.
— Bet jums ir pasaulē labākā grāfiste Flandrija un pasaulē labākā hercogiste Milāna.
— No pirmā dārguma jūs pats atteicāties pirms mēneša, — imperators smaidīdams sacīja, — un es tālab esmu jums dziļi pateicīgs; bet otfo dārgumu jūs, protams, vēlētos iegūt, vai ne? — viņš nopūzdamies piebilda.
— Dieva dēļ, dārgais svaini, — Fransuā Pirmais sacīja, — nerunāsim šodien par nopietnām lietām: atzīstos jums, ka pēc medību priekiem man nepavisam netīk bojāt dzīru priekus.
— Patiesību sakot, — Kārlis Piektais turpināja, saviebdamies kā skopulis, kas apzinās, ka parāds jāmaksā, — patiesību sakot, Milānas hercogiste man gaužām dārga, un sirds vai asiņo, iedomājoties, ka nāksies to uzdāvināt.
— Sacīsim labāk — atdot atpakaļ, dārgais svaini, tas būs daudz pareizāk teikts un, iespējams, varēs kaut mazliet izkliedēt jūsu skumjas. Turklāt pašreiz nav. īstais laiks apspriest valsts lietas; tagad priecāsimies, bet par Milānu parunāsim vēlāk.
— "Vai nav vienalga — uzdāvināt vai atdot, — imperators iebilda, — galvenais, jums piederēs pasaulē labākā hercogiste, tas ir izlemts, dārgais svaini, un varat man ticēt, ka es tikpat svēti pildīšu savas saistības pret jums, kā jūs pildāt savējās pret mani.
— Ak dievs! — iesaucās Fransuā Pirmais, kuram jau sāka apnikt šī nopietnā saruna. — Kas jums ko žēlot, dārgais svaini? Vai jūs neesat Spānijas karalis, Vācijas imperators, Flandrijas grāfs, vai jūs neesat pakļāvis ar savu ietekmi un. zobenu visu Itāliju no Alpiem līdz Kalabri- jai?
— Bet jums toties pieder Francija! — Kārlis Piektais nopūtās.
— Bet jums pieder Indija ar visām tās bagātībām, jums pieder Peru ar tās zelta atradnēm.
— Bet jums pieder Francija!
— Jūsu impērija ir tik plaša, ka tajā nekad nenoriet saule.
— Bet Francija tomēr pieder jums… Un ko gan teiktu jūsu majestāte, ja es tikpat karsti kārotu pēc šī briljanta starp karaļvalstīm kā jus pēc Milanas — šīs pērles starp hercogistēm?
— Paklausieties, dārgais svaini, — Fransuā Pirmais bargi sacīja, — izlemjot vissvarīgākos jautājumus, es vados vairāk pēc jūtām nekā prāta, un, kā jūsu zemē mēdz sacīt: «Neaizskariet karalieni!» — tāpat es sacīšu jums: «Neaizskariet Franciju!»
— Ak dievs, vai tad mēs neesam tuvi radi un sabiedrotie? — Kārlis Piektais iesaucās.
— Protams, — Fransuā Pirmais atbildēja, — un es ceru, ka no šī brīža vairs nekas nespēs iedragāt nedz mūsu radniecību, nedz mūsu savienību.
— Es arī ceru uz to pašu, — imperators sacīja. — Bet vai par nākotni var galvot? — viņš turpināja, smaidīdams savu augstprātīgo smaidu un raudzīdamies sarunu biedrā ar dzedru skatienu. — Vai, piemēram, manos spēkos ir novērst strīdu starp manu dēlu Filipu un jūsu Anrī?
— Ja Augusta vietā nāks Tibērijs, — Fransuā Pirmais atteica, — tad mums šis strīds nebūs bīstams.
— Kāda nozīme valdniekam! — Kārlis Piektais iekaisdams turpināja. — Impērija vienmēr paliek impērija, ķeizaru Roma vienmēr bija Roma pat tad, kad ķeizars vairs nebija nekas vairāk kā ķeizara vārds.
— Pareizi, bet Kārļa Piektā impērija nav Oktaviāna impērija, dārgais svaini, — Fransuā Pirmais aizskarts iebilda. — Un kauju pie Pāvijas, lai cik lieliska tā būtu, nevar salīdzināt ar kauju pie Akcijas; turklāt Oktaviāns bija bagāts, bet jums, kā stāsta, par spīti visiem Indijas dārgumiem un Peru zelta atradnēm, ar naudu esot pa- knapi. Neviena banka jums negrib izsniegt aizdevumu — pat par trīspadsmit vai četrpadsmit procentiem; jūsu karaspēks nesaņem algu, un jūsu zaldāti, lai nenomirtu badā, bija spiesti izlaupīt Romu, bet tagad, kad pilsēta ir izlaupīta un vairs nav ko ņemt, viņi dumpojas.
— Bet jūs, dārgais svaini, — Kārlis Piektais sacīja, — kā liekas, esat pārdevis karaļa zemes īpašumus un visādi izdabājis Luteram, lai dabūtu naudu no vācu firstiem.
— Turklāt, — Fransuā Pirmais turpināja, — ar jūsu kortesiem nav tik viegli saprasties kā ar senātu, kamēr es varu lepoties, ka uz visiem laikiem esmu padarījis karaļus neatkarīgus.
— Pielūkojiet, ka jūsu daudzinatais parlaments kādā jauka diena neuzņemas pār jums aizbildniecību!
Strīds kļuva negants, abi monarhi iekarsa aizvien vai- rak un vairak, vecais naids, kas tik ilgi bija viņus šķīris, iedegas no jauna. Fransuā Pirmais gandrīz vai aizmirsa viesmīlību, bet Kārlis Piektais piesardzību, līdz beidzot Francijas karalis attapās pirmais.
— Zvēru pie sava goda, mans dārgais svaini, — viņš smiedamies iesaucas, — vēl mazliet, un mēs sastrīdēsimies! Es taču jūs brīdināju, ka nav vērts runāt par valstslietām, atstāsim tās mūsu ministru ziņā un būsim vienkārši draugi. Nprunāsim reizi pār visām reizēm, ka jūs varat uzskatīt par savu visu pasauli, izņemot Franciju, un neatgriezīsimies vairs pie šā temata.
— Un izņemot Milānas hercogisti, dārgais svaini, — Kārlis Piektais piebilda, aptverdams savu kļūdu un cenzdamies to izlabot, — jo Milānas hercogiste ir jūsu. Es jums to apsolīju un vēlreiz apstiprinu savu solījumu.