Savstarpējie draudzības apliecinājumi vēl nebija izskanējuši, kad atvērās durvis un galerijā ienāca hercogiene d'Etampa. Karalis panāca viņai pretī un, paņēmis zem rokas, pieveda pie imperatora, kas. redzēdams karaļa favorīti pirmo reizi un zinādams par viņas sarunu ar vēstnieku de Medīnu, pētoši raudzījās uz viņu.
— Vai redzat šo daiļo dāmu, dārgais svaini? — Fransuā Pirmais sacīja.
— Es ne tikai redzu, — Kārlis Piektais atbildēja, — bet arī apbrīnoju viņu!
— Lieliski! Bet vai zināt, ko viņa no jums vēlas?
— Varbūt kādu no manām Spānijas provincēm! Labprāt uzdāvināšu.
— Nē, nē, jūs neuzminējāt, dārgais brāli!
— Bet ko tad?
— Viņa vēlas, lai es aizkavētu jūs Parīzē tik ilgi, kamēr jūs nebūsiet saplēsis Madrides līgumu un neapstiprināsiet ar dokumentu savu neseno solījumu.
— Ja padoms ir labs, tas ir jāuzklausa. — Imperators zemu palocījās hercogienei — nevis aiz godbijības pret karaļa favorīti, bet vairāk gan tālab, lai apslēptu bālumu, kas bija pārklājis viņa seju, dzirdot šos karaļa vārdus.
Kārlis Piektais nepaguva neko vairāk piebilst un Fransuā Pirmais pamanīt, kādu iespaidu atstājis viņa joks, kuru imperators, kā parasti, uztvēra nopietni, kad durvis atkal atvērās un galerijā ieplūda galminieku pūlis.
Eleganto, asprātīgo un grezni tērpto galminieku trokšņainā sabiedrība, kas pulcējās šeit pirms zālē paredzētajām dzīrēm, gaužām atgādināja pieņemšanu Luvrā, kuru mēs jau aprakstījām. Tie paši kavalieri un dāmas, tie paši augstmaņi un pāži. Tāpat kā parasti, sastapās mīlētāju maigie skatieni un ienaidnieku naidpilnie mirkļi, skanēja tās pašas glaimīgās runas un izsmalcinātās zobgalības.
Pamanījis ienākam konetablu de Monmoransī, pamatoti uzskatīdams viņu par savu uzticamāko sabiedroto, Kārlis Piektais panāca viņam pretī un aizveda viņu klusākā stūrī kopā ar savu vēstnieku hercogu de Medīnu.
— Es parakstīšu visu, ko jūs vēlaties, konetabl, — imperators sacīja, paļaudamies uz vecā karavīra godprātību. — Sagatavojiet aktu par Milānas hercogistes nodošanu Francijai, un. zvēru pie svētā Jēkaba, es atdošu to jums veselu un neskartu, lai gan tas ir krāšņākais zieds manā kronī.
— Aktu! — konetabls iesaucās, sašutis par šādu piesardzību, kas tik ļoti atgādināja neuzticību. — Vai tad jums, sir, jāparaksta akti? Ko jūs runājat, jūsu majestāte? Nav vajadzīgi nekādi akti, sir, nekādi dpkumenti, pietiek ar jūsu vārdu. Vai tad jūs, jūsu majestāte, ieradāties Francijā, iepriekš saņēmis kaut kādu rakstu? Un vai tiešām jūs domājat, ka mēs jūsu vārdam ticam mazāk nekā jūs mūsējam?
— Jums taisnība, msjē de Monmoransī, — imperators atbildēja, sniegdams konetablam roku. — Jums ir taisnība.
Konetabls aizgāja.
— Nelaimīgais nelga! — imperators noteica. — Vai zināt, msjē de Medīna, viņš nodarbojas ar politiku tikpat akli, kā kurmis rok savu alu.
— Bet karalis, sir? — de Medīna vaicāja.
— Viņš pārāk dižojas ar savu cēlsirdību, lai šaubītos par mūsējo. Viņš pārsteidzīgi mūs atlaidīs, bet mēs saprātīgi liksim viņam pagaidīt. Likt gaidīt vēl nenozīmē lauzt doto vārdu, msjē, — Kārlis Piektais turpināja, — tas nozīmē neizpildīt solījumu laikā un neko vairāk.
— Bet hercogiene d'Etampa? — de Medīna atkal pajautāja.
— Ar viņu mēs sapratīsimies, — imperators atbildēja, gan novilkdams, gan atkal uzvilkdams ar lielisku briljantu rotātu gredzenu, ko viņš valkāja uz kreisās rokas īkšķa. — Jā, man jāaprunājas ar viņu bez lieciniekiem.
Kamēr imperators pusbalsī apspriedās ar savu ministru, hercogiene d'Etampa mesera d'Esturvila klātbūtnē nežēlīgi izzoboja vikontu de Marmaņu par viņa neveiksmīgo nakts piedzīvojumu.
— Vai tiešām tie bija jūsu ļaudis, msjē de Marmaņ, — viņa sacīja, — par kuriem Benvenuto visiem stāsta tik amizantu atgadījumu? Viņam uzbrukuši četri laupītāji, bet viņš, aizsargādamies tikai ar vienu roku, piespiedis šos «kavalierus» pavadīt viņu līdz mājām. Vai arī jūs, vikont, neesat bijis viens no šiem galantajiem drosminiekiem?
— Kundze, — nelaimīgais Marmaņs samulsis atbildēja, — tas notika mazliet savādāk, un Benvenuto vienkārši plātās.
— Jā, jā, es nešaubos, ka viņš šo to piedzejojis klāt, taču tā ir patiesība, vikont, tā ir patiesība. Galvenais šādās lietās ir iznākums.
— Kundze, — Marmaņs atbildēja, — es apsolos viņam atriebties un ceru, ka šoreiz man paveiksies labāk.
— Pagaidiet, vikont, pagaidiet, vikont, manuprāt, jums nevis jāatriebjas, bet jāsāk viss no gala. Abās iepriekšējās reizēs, kā liekas, uzvarēja Čellīni.
— Vienīgi tāpēc, ka es pats nebiju klāt, — Marmaņs nomurmināja, mulsdams arvien vairāk. — Algotņi izmantoja šo apstākli un aizbēga kā nožēlojami nelieši.
— Bet es iesaku jums, Marmaņ, atzīt savu sakāvi un neielaisties ar Čellīni vairs nekādās darīšanās, — sarunā iejaucās prevo. — Jums ar viņu galīgi neveicas.
— Kā rādās, šai ziņā, dārgais prevo, jūs no manis ne- atpaliekat, — Marmaņs atteica. — Ja varam ticēt valodām, kuras, starp citu, apstiprina tādi neapstrīdami fakti kā Lielās Nelas pils ieņemšana un kādas Mazās Nelas pils iemītnieces nozušana, tad arī jums, meser d'Esturvil, nav laimējies ar Čellīni. Lai gan stāsta, ka, diez ko nerūpēdamies par jūsu labklājību, viņš tomēr gādā par jūsu ģimenes laimi.
— Msjē de Marmaņ! — prevo iesaucās, pagalam aizkaitināts, ka viņa mājas likstas jau nonākušas ļaužu valodās. — Msjē de Marmaņ, jūs man vēlāk paskaidrosiet, ko jūs domājat ar to.
— Ak, kungi, kungi, — hercogiene viņus apsauca,
— neaizmirstiet, lūdzu, par manu klātbūtni! Jums abiem nav taisnība. Msjē prevo, ja kāds neprot meklēt, tad viņš nedrīkst pārmest otram, ka tas neprot atrast. Pret kopējo ienaidnieku, msjē de Marmaņ, ir jāapvienojas, nevis jāiepriecina viņš ar tādiem skatiem, kad uzvarētie cenšas pārkost viens otram rīkli. Bet visi jau iet pie galda; jūsu roku, vikont de Marmaņ! Ko lai saka! Ja spēcīgi vīrieši atkāpjas Čellīni priekšā, tad palūkosimies, vai labāk neveiksies vājai sievietei ar tās viltību. Es vienmēr esmu uzskatījusi sabiedrotos par lieku balstu un cīnījusies viena. Tas, protams, ir bīstamāk, toties uzvaras lauri nav ne ar vienu jādala.