— Kāds nekauņa! — hercogieni pārtrauca de Marmaņs.
— Paskatieties, cik familiāri viņš sarunājas ar mūsu dižo karali! Nudien varētu domāt, ka šis cilvēks ir aristokrāts, lai gan patiesībā nav nekas cits kā nožēlojams gravieris.
— Ko jūs sakāt, vikont, Čellīni ir visīstākais aristokrāts! — hercogiene smiedamās iebilda. — Vai jūs atradīsiet mūsu senajā muižniecībā daudz tādu ģimeņu, kas savus radurakstus sāktu ar Jūlija Cēzara vietvaldi? Tas ir tikpat reti sastopams gadījums kā ģerbonis ar trim baltām lilijām un Anžū nama zīmi. Vai jūs domājat, kungi, ka, sarunādamies ar zeltkali, karalis parāda viņam godu? Gluži otrādi: zeltkalis parāda godu karalim, atbildēdams viņam.
Patiešām Čellīni tobrīd sarunājās ar Fransuā Pirmo brīvi un nepiespiesti, jo šīs pasaules varenie tā bija radinājuši dievu izredzēto mākslinieku.
— Un kā jums, Benvenuto, sokas ar Jupiteru? — karalis vaicāja.
— Gatavojos atliešanai, sir, — Benvenuto atbildēja.
— Un kad paredzams šis lielais notikums?
— Tiklīdz atgriezīšos Parīzē, sir.
—. Ņemiet mūsu labākos metāllējējus, Čellīni, un pielūkojiet, lai viss labi izdotos! Ja vajadzīga nauda, jūs zināt, es neskopošos.
— Es zinu, jūsu majestāte, ka jūs esat visdevīgākais, visdižākais un viscēlākais karalis pasaulē, — Benvenuto atbildēja, — un, pateicoties algai, kādu jūs, sir, esat man piešķīris, es esmu bagāts. Kas attiecas uz skulptūras atliešanu, par ko jūs izteicāt bažas, tad ar jūsu atļauju, sir, man gribētos visu darīt pašam. Atklāti sakot, es pāFāk daudz neuzticos franču metāllējējiem, lai cik labi meistari viņi būtu, jo baidos, ka aiz mīlestības pret savu tēvzemi viņi varētu nelikt lietā savu meistarību, atlejot svešzemju mākslinieka darbu. Man jāatzīstas jums, sir, ka man ir ļoti svarīgi, lai mans Jupiters gūtu panākumus, tālab es nevaru nodot statujas atliešanu svešās rokās.
— Bravo, Čellīni, bravo! — karalis iesaucās. — Jūs runājat kā īsts mākslinieks.
— Turklāt, — Benvenuto piebilda, — es gribu izpelnīties jūsu majestātes apsolīto balvu.
— Pareizi, mans uzticamais mākslinieki Ja būsim ar paveikto apmierināti, mēs jūs bagātīgi apbalvosim. Mēs neesam aizmirsuši savu solījumu. Ja gadījumā aizmirsīsim, mēs varēsim pieaicināt lieciniekus. Vai ne. Monmoransī? Vai ne, Puajē? Konetabls un kanclers mums atgādinās doto vārdu.
— O, jūsu majestāte, jūs nevarat pat iedomāties, cik svarīgs man ir šis solījums ti^ši tagad!
— Brīnišķīgi! Mēs noteikti to izpildīsim, msjē, noteikti izpildīsim. Bet zāles durvis jau ir vaļā. Pie galda, kungi, pie galda!
Un Fransuā Pirmais kopā ar imperatoru nostājās krāšņās viesu svītas priekšgalā, lai dotos uz zāli. Abi valdnieki vienlaicīgi iegāja pa plaši atvērtajām divviru durvīm un apsēdās pie galda viens otram pretī. Kārlis Piektais — starp Eleonoru un hercogieni d'Etampu, Fransuā Pirmais — starp Katrīnu de Mediči un Navarras Margeritu.
Pie bagātīgi klātā galda valdīja jautrība. Fransuā Pirmais, kam svētki un pieņemšanas sagādāja patiesu prieku, līksmojās kā karalis un smējās kā zemnieks par Navarras Margeritas asprātībām; savukārt Kārlis Piektais apbēra ar komplimentiem un laipnībām blakus sēdošo hercogieni d'Etampu; pārējie tērzēja par mākslu un politiku; mielasts tuvojās beigām.
Pēc deserta pāži, kā parasti, apnēsāja apkārt bļodas ar ūdeni roku mazgāšanai; hercogiene d'Etampa paņēma no pāža Kārlim Piektajam domāto Zelta krūzi un bļodu, tāpat kā Navarras Margerita — Fransuā Pirmajam paredzētos traukus; hercogiene ielēja no krūzes bļodā ūdeni
un, nometusies saskaņā ar spāņu galma etiķeti uz viena ceļgala, sniedza bļodu imperatoram. Kārlis Piektais iemērca ūdenī pirkstgalus un, nenovērsdams skatienu no savas daiļās un dižciltīgās kalpones, itin kā nejauši iemeta bļodā dārgo gredzenu, par kuru mēs jau stāstījām.
— Jūsu majestāte, jums nokrita gredzens, — Anna sacīja, ar saviem jaukajiem pirkstiņiem saudzīgi izņemdama no ūdens dārgo gredzenu un sniegdama to imperatoram.
— Paturiet gredzenu sev, kundze, — imperators klusi atbildēja. — Tas nonācis tik cēlās un daiļās rokās, ka es nespēju to paņemt atpakaļ.
Pēc brīža viņš piebilda vēl klusāk:
— Tā ir iemaksa par Milānas hercogisti.
Hercogiene laimīgi pasmaidīja. Viņas rokās taču bija
iekritis briljants, kas maksāja veselu miljonu.
Kad viesi pēc mielasta devās uz salonu un no turienes uz deju zāli, hercogiene d'Etampa apturēja Benvenuto Čellīni, kas nejauši bija gadījies viņas tuvumā.
— Meser Čellīni, — hercogiene sacīja, sniegdama māksliniekam gredzenu, samaksu par savienību ar imperatoru, — esiet tik laipns un nododiet savam māceklim Askānio šo briljantu, kas rotās manu zelta liliju: tā ir rasas lāse, ko es viņam apsolīju.
— Patiešām, kundze, šī' rasas lāse. šķiet, izkritusi no pirkstiem pašai Aurorai, — mākslinieks atbildēja ar ironisku smaidu un uzsvērtu galantumu.
Paraudzījies ciešāk uz gredzenu, Benvenuto nodrebēja aiz priecīga saviļņojuma, jo bija pazinis briljantu, ko kādreiz pēc pāvesta Klementa VII pasūtījuma bija ieda- rinājis gredzenā un pats aiznesis lielajam imperatoram kā svētā tēva dāvanu.
Ja Kārlis Piektais nolēmis šķirties no šāda dārguma un turklāt vēl atdevis to sievietei, tas nozīmē, ka viņam bijis svarīgs iemesls, ka notikusi kāda sazvērestība, kāda slepena vienošanās starp imperatoru un hercogieni d'Etampu.
Kamēr Kārlis Piektais joprojām uzturas Fontenblo, cauras dienas un, galvenais, cauras naktis pavadīdams satraukumā, kamēr viņa dvēselē cīnās cerības un bailes, par ko mēs jau stāstījām, kamēr viņš mānās, vērpj