intrigas, izlokās, dod solījumus, atsakās no tiem un tūdaļ atkal sola, ielūkosimies uz brīdi Lielajā Nelas pilī, vai tās iemītniekiem atkal nav kas atgadījies.
XXVI leģenda par drūmo mūku
Nelas pilī valdīja neiedomājams satraukums: pirms trim četrām dienām šeit bija parādījies drūmais mūks, kas kādreiz bija dzīvojis klosterī, uz kura drupām tagad uzcelta Amorī pils. Perīnas kundze pati savām acīm bija redzējusi, kā viņš, tērpies baltās drānās, naktī bija klīdis pa Lielās Nelas pils dārzu, neatstādams celiņu smiltīs itin nekādas pēdas un nesaceldams pat vismazāko troksni.
Bet kādā gan veidā Perīnas kundze, kura dzīvoja Ma zajā Nelas pilī, varēja būt redzējusi drūmo mūku, kas pulksten trijos naktī pastaigājies pa Lielās Nelas pils dārzu? Lai atbildētu uz šo jautājumu, mums vajadzēs atklāt kādu svešu noslēpumu, jo patiesība stāstītājam ir dārgāka par visu un lasītājam ir tiesības zināt grāmatas varoņu dzīvi visos sīkumos, it īpaši, ja šie sīkumi daudz ko atklās notikumu tālākajā attīstībā.
Pēc tam kad Kolomba bija nozudusi, bez darba palikusī Pilšerī kundze aizgājusi un prevo aizbraucis, Perinās kundze kļuva par pilntiesīgu saimnieci Mazajā Nelas pilī, jo, kā mēs jau sacījām, dārznieks Rembo ar palīgiem taupības labad bija nolīgts tikai uz laiku. Tādējādi Perīnas kundze bija Mazās Nelas pils neierobežota valdniece, lai gan tai pašā laikā arī ļoti vientuļa valdniece, kas augas dienas nokāvās ar garlaicību, bet naktīs mira vai nost aiz bailēm.
Drīz vien Perīnas kundze tomēr atrada lieliskas zāles pret šo indevi: draudzīgās attiecības ar Rupertas kundzi viņai atvēra Lielās Nelas pils durvis. Viņa palūdza at-, ļauju apmeklēt savas kaimiņienes un tūdaļ šo atļauju laipni saņēma.
Bet, apmeklēdama kaimiņienes, Perīnas kundze, protams, satikās arī ar kaimiņiem. Perīnas kundze vairs nebija jauna, taču joprojām bija pievilcīga sieviete: žirgta, stalta, kupla un vēlīga, nodzīvojusi pasaulē trīsdesmit sešus gadus, viņa apgalvoja, ka viņai esot divdesmit deviņi. Dabiski, ka viņas parādīšanās darbnīcā, kur kala, gravēja, vīlēja un slīpēja divpadsmit jautri mācekļi, kuriem pa svētdienām un svētku dienām patika labi paēst, iedzert un izklaidēties un kuri allaž bija gatavi palakstoties, nevarēja paiet garām nepamanīta. Pēc pāris dienām trīs no mūsu vecajiem paziņām jau bija ievainojusi Amora bulta.
Tie bija mazais Žans, Simons Kreilis un vācietis Hermanis.
Ja Askānio, Žaks Obrī un Pagolo nepakļāvās daiļās būtnes valdzinājumam, tad vienīgi tāpēc, ka bija jau iemīlējušies.
Iespējams, ka arī pārējos mācekļus pārņēma mīlestības liesmas, taču, saprazdami, ka viņiem nav nekādu izredžu uz pretmīlestību, viņi apdzēsa šīs liesmas, iekāms tās bija pārvērtušās par ugunsgrēku.
Mazais Žans iemīlējās gluži tāpat kā Kerubīno, tas ir, iemīlējās pašā mīlestībā. Perīnas kundze, kā jūs paši labi saprotat, bija pietiekami prātīga sieviete, lai neliktos zinis par tamlīdzīgām maldugunīm.
Simons Kreilis, šķiet, bija solīdāks cilvēks, un uz viņa mīlestību varēja paļauties vairāk, taču Perīnas kundze bija māņticīga.
Kādu dienu, ieraudzījusi, ka Simons met krustu ar kreiso roku, viņa nodomāja, ka arī laulības kontraktu viņš., dievs nedod, parakstīs ar kreiso roku. Perīnas kundze bija cieši pārliecināta, ka krusta zīme, kas mesta ar kreiso roku, drīzāk pazudina nekā glābj dvēseli, un laulības kontrakts, kas parakstīts ar kreiso roku, nenesīs neko citu kā vienīgi nelaimi. Pārliecināt viņu par pretējo nebija iespējams. Tāpēc jau pirmajā reizē, kad Simons mēģināja viņai tuvoties, Perīnas kundze izturējās tā, ka nelaimīgais uzreiz zaudēja jebkuras cerības.
Atlika vēl Hermanis. O, Hermanis bija pavisam kas cits Hermanis nebija nekāds zaļknābis kā mazais Žans, un daba viņam nebija nodarījusi pāri kā Simonam Kreilim; viss liecināja, ka Hermanis ir goda vīrs ar atklātu sirdi, un Perīnas kundzei tas bija pa prātam. Galvenais, labā roka Hermanim neatradās kreisās vietā, bet kreisā labās vidtā, un viņš tik veikli rīkojās ar abām, ka tā vien šķita — abas rokas viņam ir labās. Turklāt, pēc visu domām, Hermanis bija īsts skaistulis. Tāpēc arī Perīnas kundze izvēlējas tieši viņu.
Bet Hermaņa mīlestība tikmēr kvēloja aizvien karstāk, lai arī pagaidām neviens vārds, neviens vaibsts to nepauda; krietnā vācieša sirdī jau dega kvēlas liesmas, kas Perīnas kundzes tuvumā draudēja izvērsties par ugunsgrēku. Beidzot Hermanis pamanīja īpašo labvēlību, ar kādu pret viņu izturējās Perinās kundze, un gribēja tikai lieku reizi par to pārliecināties, lai atzītos mīlestība. Perīnas kundze saprata Hermaņa nedrošību. Kādu vakaru, atvadoties no Hermaņa pie Mazās xNT elas pils durvīm un redzot puisi tik ļoti satrauktu, viņa nosprieda, ka izdarīs labu darbu, paspiezdama viņam roku. Aiz liela prieka Hermanis atbildēja viņai ar tādu pašu rokasspiedienu un bija pagalam izbrīnījies, kad Perīnas kundze mežo- nīg( i iekliedzās. Kaisles pārņemts, Hermanis bija piemirsis par savu milža spēku. Vēlēdamies ar ciešo rokasspiedienu parādīt, cik stipra ir viņa mīlestība, viņš gandrīz vai sakropļoja nabaga dueņjas roku.
Izdzirdis sāpju kliedzienu, Hermanis pagalam apjuka, tomēr Perīnas kundze nebūt negribēja laupīt savam bruņiniekam drosmi, turklāt vēl tādā brīdī, kad viņš pirmo reizi bikli mēģināja paust savas jūtas, tālab viņa tikai pasmaidīja, mēģinādama pakustināt citu pēc cita varenās rokas saspiestos pirkstus.
— Tas nekas, — viņa sacīja, — tas nekas, mīļais Hermani! Man nemaz nesāp, ticiet man.