— Piedošan, jafkundz Perin, — vācietis sacīja, — bet es jūs mīl tik stipr un tikpat stipr grib spēst jūs rok kā jūs milet! Piedošan, jafkundz.
— Sīkums, Hermaņa kungs, sīkums. Es ceru, ka jūsu mīlestība ir godīga mīlestība, ka tajā nav nekā tāda, par ko sievietei būtu jāsarkst.
— O, žēlīg dēv! — Hermanis iesaucās. — Man domāt, jafkundz Perin, ka man mīlestīb ir godīg, man tik vēl nav dūš jums runāt par to. bet vārd paš sprūk laukā: es mīl jūs, mīl jūs, dikti mīl jūs, jafkundz Perin!
— Bet es, Hermaņa kungs, — Perīnas kundze klīrīgi ierunājās, — šķiet, varu jums sacīt, jo, manuprāt, jūs esat godīgs jauns cilvēks, kas nekad nepiekrāps nabaga sievieti, ka… Ak, dievs, kā lai to pasaku?
— O, sak, sak! — Hermanis iesaucās.
— Lai notiek: es … Vai, nevaru!
— Nein, nein! Jūs var, var. Teic, teic!
— Lai notiek! Atzīstos, ka es neesmu vienaldzīga pret jums.
— Deviņ pērkon! — vācietis iesaucās, juzdamies kā septītajās debesīs.
Tad kādu vakaru, kad Mazās Nelas pils Džuljeta, pavadījusi savu Romeo līdz Lielās Nelas pils lievenim, atgriezās mājās, iedama gar dārza vārtiem, viņa ieraudzīja balto rēgu, par kuru mēs jau stāstījām un kurš, pēc cienījamās dueņjas domām, nevarēja būt nekas cits kā drūmais mūks. Nemaz nav jāteic, ka Perīnas kundze pārskrēja mājās ne dzīva, ne mirusi un steidzīgi ieslēdzās savā istabā.
Nākamajā rītā par rēgu jau zina ja visa darbnīca. Taču Perīnas kundze šo svarīgo notikumu atstāstīja loti īsi, neuzskatīdama par vajadzīgu ielaisties sīkumos.
Viņai paradījies drūmais mūks. Un tas arī viss. Lai kā mācekļi viņu iztaujāja, no dueņjas vairs nevarēja izdabūt ne vārda.
Todien Lielajā Nelas pilī par drūmo mūku vien runāja. Daži ticēja Perīnas kundzei, citi zobojās par viņu. Piebildīsim, ka Askānio pieslējās tiem, kas neticēja spokam.
Bez viņa neticīgo skaitā vēl ietilpa mazais Zans, Simons Kreilis un Zaks Obrī.
Rupertas kundze, Skocone, Pagolo un Hermanis veidoja grupu, kas ticēja rēgam.
Vakarā visi sapulcējās Mazās Nelas pils iekšējā pagalmā. Perīnas kundzei, kuru jau no rīta mācekļi lūgtin lūdza izstāstīt leģendu par drūmo mūku, bija nepieciešama vesela diena, lai atsauktu visu atmiņā, un tikai pievakarē viņa bija paziņojusi, ka ir gatava izstāstīt šaušalīgo leģendu. Gribēdama nodrošināt sev panākumus, Perīnas kundze, gluži tāpat kā mūsdienu dramaturgi, lieliski saprata, ka spoku stāsti zaudē visu efektu, ja tos atstāsta gaiaā dienas laikā, un, gluži otrādi, krēslas stundā tie šķiet divtik saistoši.
Perīnas kundzes klausītāji bija Hermanis, kurš sēdēja pa labi no viņas, Rupertas kundze, kas sēdēja pa kreisi, Pagolo un Skocone, kuri sēdēja viens otram blakus, un Zaks Obrī, kas gulēja zālē starp diviem saviem draugiem — mazo Zanu un Simonu Kreili. Turpretī Askānio jau dienā bija paziņojis, ka nevarot ne acu galā ciest sievu tenkas un nevēloties klausīties kaut kādas muļķīgas pasakas.
— Vai jūs stāstīt, — Hermanis sacīja pēc klusuma brīža, kura laikā visi ērtāk iekārtojās savās vietās, — vai jūs stāstīt, Perin jafkundz, par to drūm mūk?
— Jā, — Perīnas kundze atbildēja. — es izstāstīšu jums šo stāstu, taču brīdinu — tas ir šaušalīgs stāsts, kuru labāk neatcerēties tik vēlā stundā; bet, tā kā mēs visi esam. dievbijīgi cilvēki, lai arī dažs no mums netic parādībām — un Hermaņa kungs turklāt ii pietiekami spēcīgs, lai aiztriektu prom pašu sātanu, ja vien tam ienāktu prātā šurp atnākt, — tad es izstāstīšu jums šo stāstu.
— Piedošan, jafkundz Perin, bet es grib sacīt, ja sātan šurp nāk, uz man nav ko cerēt: es kaujos ar cilvēk, cik jūs grib, bet ar veln nekad.
— Nu labi, tad kaušos es, ja viņš atnāks, — sarunā iejaucās Zaks Obrī. — Stāstiet, Perīnas kundze, un nebaidieties ne no kā.
— Jafkundz Perin, vai iekš jūs stāst ir vien ogļdeģ? — Hermanis vaicāja.
— Ogļdeģis? — dueņja pārjautāja. — Nē, Hermaņa kungs, ogļdeģa nav.
— Lab, lab, tam nav nozīm.
— Bet kāpēc jūs jautājāt par ogļdeģi?
— Tāpēc, ka iekš vāc stāst vienād ir ogļdeģ. Bet tam nav nozīm, jūs stāst tāpat ir interesant. Stāst, Perin jafkundz, stāst!
— Tad klausieties, — Perīnas kundze iesāka. — Kādreiz šai pašā vietā nebija nekādas Nelas pils, bet stāvēja klosteris, un mūki tajā visi kā viens bija aplam skaisti un stalti, pats mazākais Hermaņa kunga augumā.
— Tas nu gan bijis klosterītis, velns parāvis! — Zaks Obrī nenovaldījās.
— Klusē taču, pļāpa! — Skocone viņu apsauca.
— Klus tač, pļāp! — Hermanis atkārtoja.
— Labi jau, labi, es klusēšu, — students atteica. — Stāstiet. Perīnas kundze.
— Visstaltākais bija priors dons Engerands, — stāstītāja turpināja. — Visiem mūkiem bija melnas, spīdīgas bārdas un melnas, mirdzošas acis, taču prioram bārda bija vēl melnāka un acis vēl mirdzošākas; bez tam cienījamie klostera brāļi bija neparasti dievbijīgi un tikumīgi, bet viņu balsis bija tik skanīgas un dzidras, ka klausīties, kā viņi dzied vakara dievkalpojumu, ļaudis nāca no malu malām.
— Nabaga mūki! — Rupertas kundze nopūtās.
— Cik interesanti! — Zaks Obrī iesaucās.
— Ļot burvīg! — Hermanis piebilda.
— Te kādu dienu, — turpināja Perīnas kundze, kurai glaimoja klausītāju atsaucība, — pie priora atveda skaistu jaunekli, kas gribēja iestāties klosterī par no- vici; bārda viņam vēl neauga, bet lielās acis bija tumšas kā ahāts un garās, zīžainās cirtas melnākas par kraukļa spārnu. Viņu pieņēma bez kādām ierunām. Skaistais jauneklis sacīja, ka viņu sauc par Antonio, un lūdza, lai viņam atļauj kalpot prioram, un dons Engerands tam labprāt piekrita. Es jau sacīju, ka šī klostera mūki brīnišķīgi dziedāja, arī Antonio bija dzidra un melodiska balss. Kad nākamajā svētdienā viņš dziedāja, visi diev- lūdzējibija aizgrābti, taču šī valdzinošā balss skanēja kaut kā savādi un modināja drīzāk pasaulīgas nekā dievišķas domas; visi mūki gan bija tik skaidri, ka šādas dīvainas izjūtas pārņēma vienīgi atsevišķus baznīcēnus, un dons Engerands, kas arī neizjūta neko tamlīdzīgu, bija tik ļoti sajūsmināts par Antonio balsi, ka uzticēja viņam dziedāt ērģeļu pavadījumā visus antifonus.