Jaunā mūka izturēšanās bija nevainojama, un prioram viņš kalpoja ar apbrīnojamu centību un degsmi. Vienīgais, ko viņam varēja pārmest, bija mūžīgā izklaidība; viņa mirdzošais skatiens nemitīgi sekoja ikvienai priora kustībai. Dons Engerands ne vienreiz vien viņam jautāja:
«Uz ko jus ta skataties, Antonio?»
«Uz jums, mans tēvs,» jaunais mūks atbildēja.
«Skatieties lūgšanu grāmatā, Antonio! Bet uz ko tagad jūs skatāties?»
«Uz jums, mans tēvs.»
«Skatieties uz dievmātes svētbildi, Antonio! Bet uz ko tagad jūs skatāties?»
«Uz jums, mans tēvs.»
«Antonio, skatieties uz krustā sistā tēlu!»
Bez tam dons Engerands manīja, ka kopš brīža, kad Antonio bija iestājies klosterī, viņu aizvien biežāk tirdīja grēcīgas domas. Agrāk viņš nekad nebija grēkojis vairāk par septiņām reizēm dienā, kas, kā zināms, izdodas vienīgi svētajiem, bet dažreiz — tam grūti pat ticēt —, lai kā viņš pūlējās atcerēties, ko aizvadītajā dienā bija darījis, viņš spēja savākt tikai piecus sešus grēkus; turpretī* tagad grēku sarakstā bija desmit, divpadsmit un pat piecpadsmit pārkāpumu. Cenzdamies izpirkt savu vainu nākamajā dienā, godavīrs gavēja, skaitīja lūgšanas, šaustīja miesu. Taču nekas nelīdzēja: jo bargāk viņš sevi sodīja, jo vairāk grēkoja. Drīz vien grēku skaits sasniedza divdesmit. Nabaga dons Engerands gluži vai zaudēja galvu; viņš skaidri atskārta, ka iet bojā, un nezināja, kā palīdzēt sev nelaimē, bez tam viņš pamanīja (jebkuru citu tas būtu nomierinājis, bet viņu tas biedēja), ka tas pats notiek ar vistikumīgākajiem viņa mūkiem, ka viņi visi atrodas kaut kāda dīvaina, neizprotama un nepārvarama spēka varā; un, ja līdz šim viņu grēksūdze ilga divdesmit minūtes, pusstundu vai, augstākais, stundu, tad tagad tā aizņēma vairākas stundas. Nācās pat pārcelt vakariņu laiku.
Tikmēr līdz klosterim nonāca valodas, kas jau veselu mēnesi satrauca iedzīvotājus: kaimiņu pils senjoram nozudusi meita Antonija. Viņa bija nozudusi kādu vakaru gluži tāpat kā mana nabaga Kolomba; tikai es esmu pārliecināta, ka mana Kolomba ir eņģelis, turpretī Antoniju, šķiet, bija apsēdis ļaunais gars. Kur vien nabaga senjors viņu nemeklēja, nu gluži tāpat kā prevo kungs Kolombu! Nepārmeklēts palika vairs tikai klosteris, un, zinādams, ka ļaunais gars ir viltīgs un reizēm slēpjas pat svētā vietā, senjors ar sava garīgā tēva starpniecību griezās pie dona Engeranda, lai tas atļautu apmeklēt klosteri. Klostera priekšnieks šādu atļauju jo laipni deva. Varbūt viņš loloja cerības, ka pārmeklēšana palīdzēs atklāt apslēpto spēku, kas jau veselu mēnesi turēja savā varā viņu un viņa mūkus. Kas to deva! Visi meklējumi izrādījās veltīgi, un senjors, pagalam izmisis, dzīrās jau atstāt klosteri, kad garām viņam un donam Engerandam uz kapelu, lai piedalītos vakara dievkalpojumā, devās gara mūku virtene. Senjors izklaidīgi raudzījās uz mūkiem, līdz viņa skatiens apstājās pie pēdējā mūka, un viņš skaļi iekliedzās:
«Žēlīgais dievs! Tā taču ir Antonija! Mana meita!»
Antonija, jo tā patiešām bija viņa, kļuva bāla kā lilija.
«Ko tu šeit dari, kapec tev mugura muka tērps?» senjors turpināja.
«Ko es šeit daru, tētiņ?» Antonija atbildēja. «Es kaislīgi mīlu donu Engerandu.»
«Uz karstām pēdām laukā no klostera, nelaimīgā!» senjors iekliedzās.
«Kamēr esmu dzīva, tētiņ, es nekur no šejienes neiešu,» Antonija atbildēja.
Un, nepievērsdama uzmanību senjora saucieniem, viņa iemetās līdzi mūkiem kapelā un ieņēma savu parasto vietu luktā. Priors palika stāvam kā pārakmeņoj ies. Satracinātais tēvs jau gribēja doties pakaļ meitai, taču dons Engerands pierunāja viņu neapgānīt ar savām dusmām svēto vietu un sagaidīt dievkalpojuma beigas.
Senjors piekrita un devās līdzi donam Engerandam uz kapelu.
Tieši tobrīd tika dziedāti antifoni, un ērģeles majestātiski preludēja_ gluži kā dieva balss. Cildenā instrumenta skaņam atsaucās brīnišķīgs dziedājums, lai gan tajā jautās rugtums, izsmiekls un naids: tur dziedāja Antonija, likdama notrīcēt dievlūdzēju sirdīm. Tad atkal rāmi, nopietni un svinīgi ieskanējās ērģeles, itin kā gribēdamas ar savu dievišķīgo varenību apslāpēt šāszemes dziedoņa sāpju vaidus. Un savukārt, itin kā pieņemdama izaicinājumu, vēl niknāk, vēl izmisīgāk, vēl bezdievīgāk skanēja Antonijas balss. Dievlūdzēji satraukti gaidīja, kā beigsies šis briesmīgais dialogs, kurā zaimi mijās ar lūgšanām, šī dīvainā dieva un sātana divkauja, kad saspringtā klusumā, tiklīdz bija izskanējis zaimu pants, gluži kā pērkons nogranda dievišķā mūzika un pāri pazemīgi noliektajām galvām brāzās svēto dusmu viesulis. Ērģeles dārdēja kā bazūnes pastarās tiesas dienā. Vienīgi Antonija nenolieca galvu, viņa aizvien vēl mēģināja cīnīties, taču dziesmas vietā no viņas krūtīm izlauzās skaudrs, dvēseli plosošs kliedziens, līdzīgs prātu zaudējuša cilvēka smiekliem, un viņa nokrita uz kapelas akmens grīdas bāla un nekustīga. Kad piesteidzās mūki, lai viņu paceltu, Antonija jau bija mirusi.
— Jēzus Marija! — Rupertas kundze iesaucās.
— Nabag Antonij, — Hermanis naivi noteica.
— Viltniece! — Žaks Obrī noburkšķēja.
Pārējie sēdēja klusēdami, jo Perīnas kundzes drausmīgais stāsts bija aizkustinājis pat visneticīgākos klausītājus. Skocone norausa no vaiga asaru, Pagolo pārmeta krustu.