— Bet dons Engerands, — Perīnas kundze turpināja, — nospriedis, ka dieva dusmas satriekušas nelabo pīšļos, iedomājās, ka uz visiem laikiem ticis vaļā no kārdinājuma; taču nabags rūgti maldījās, jo bija pavisam aizmirsis, ka pārsteidzīgi devis patvērumu jaunavai, ko apsēdis jaunais gars. Un nākamajā naktī viņš nebija paguvis vēl lāgā aizmigt, kad viņu pamodināja eņģu čīkstoņa: viņš atvēra acis un, instinktīvi palūkojies uz durvīm, ieraudzīja, ka tās atveras pašas no sevis un pie viņa gultas pienāk spoks baltā novica tērpā, paņem viņa roku savējā un iesaucas:
«Es esmu Antonija! Antonija, kas tevi mīl! Dievs man deva varu pār tevi, jo tu esi grēkojis — ja arī ne darbos, tad savās domās.»
Briesmīgā paradība ieradās pie viņa katru nakti tieši pusnaktī nepielūdzama un uzticīga savai mīlestībai, tā ka dons Engerands beidzot neizturēja un devās svētceļojumā uz Jeruzalemi, kur dievs par viņu apžēlojās, pieņemdams nožēlnieku pie sevis brīdī, kad viņš skaitīja lūgšanu, nometies ceļos pie svētā kapa.
Taču Antonija arī pēc tam nerimās. Tā kā turpat visi mūki izrādījās ne mazāk grēcīgi par viņu nelaimīgo pri- oru, parādība ieradās naktīs pēc kārtas pie visiem, biedēdama viņus ar savu šaušalīgo balsi:
«Es esmu Antonija! Es esmu Antonija, kas tevi mīl!»
Tālab spoku iesauca par drūmo mūku.
Ja kādreiz vakarā uz ielas jūs ieraudzīsiet, ka jums kāds seko pelēkā vai baltā kapucē, steidzieties ātrāk uz mājām: tas ir drūmais mūks, kas meklē jaunu upuri.
Kad nojauca klosteri, lai tā vietā uzceltu pili, visi bija pārliecināti, ka drūmais mūks pazudīs, bet, kā redzams, viņš gaužām iemīļojis šo vietu un laiku pa laikam tomēr parādās. Un arī tagad — kungs, apžēlojies par mums! — šī nelaimīgā, dieva nepieņemtā dvēsele klimst apkārt. Lai dievs mūs pasargā no viņas!
— Amen! — Ruperta sacīja, pārmezdama krustu.
— Amen! — Hermanis nodrebēdams nočukstēja.
— Amen! — Zaks Obrī smiedamies noteica.
— Amen! — atkārtoja pārējie klausītāji — ikviens atbilstoši tam iespaidam, ko leģenda bija viņā izraisījusi.
XXVII KO VAR IERAUDZĪT NAKTI NO PAPELES GALOTNES
Nākamajā rītā, tai dienā, kad galmam vajadzēja atgriezties no Fontenblo, Rupertas kundze visiem tiem, kas iepriekšējā vakarā bija klausījušies leģendu par drūmo mūku, pavēstīja, ka arī viņa varot pastāstīt ko neparastu.
Dzirdēdami tik vilinošu solījumu, Perīnas kundzes bijušie klausītāji, protams, steidzās vakarā sapulcēties tai pašā stundā un tai pašā vietā.
Visi jutās brīvi un nepiespiesti, jo Benvenuto bija atrakstījis Askānio, ka divas trīs dienas aizkavēšoties, lai iekārtotu zāli, kurā nodomājis uzstādīt savu Jupiteru, jo tūdaļ pēc atgriešanās stāšoties pie satujas atliešanas.
Ari prevo bija tikai vienreiz parādījies Nelas pilī, lai uzzinātu, vai nav kādas jaunas ziņas par Kolombu. Saņēmis Perīnas kundzes atbildi, ka viss joprojām pa vecam, viņš atgriezās Šatlē.
Tādējādi Lielās un Mazās Nelas pils iemītnieki, izmantodami saimnieku prombūtni, baudīja pilnīgu brīvību.
Zaks Obrī tovakar bija norunājis tikšanos ar Zervēzu, tomēr ziņkāre guva virsroku pār mīlestību, turklāt viņš cerēja, ka Rupertas stāsts būs īsāks par Perīnas kundzes stāstu un viņam izdosies ne vien to noklausīties, bet arī laikus satikties ar Zervēzu.
Un lūk, ko saviem klausītājiem pavēstīja Rupertas kundze.
Perīnas kundzes stāsts par drūmo mūku nelicis Rupertas kundzei mieru, atgriezusies savā istabā, viņa drebējusi pie visām miesām, jo Antonijas rēgs taču varēja apmeklēt arī viņu, par spīti svētajiem pīšļiem, kas atradās gultas galvgalī.
Vispirms Ruperta cieši jo cieši aizbultēja durvis, bet tas neko nelīdzēja: vecā saimniece pārāk labi pazina spoku parašas, lai nesaprastu, ka aizslēgtas durvis viņiem nav nekāds šķērslis. Viņa labprāt būtu cieši aizdarījusi ari logu, kas izgāja uz Lielās Nelas pils dārzu, taču agrākais saimnieks nebija parūpējies par slēģiem, bet tagadējais uzskatīja, ka šādu sīkumu dēļ nav jēgas tērēties.
Parasti logam priekšā tika aizvilkti aizkari, tomēr šoreiz tie, kā par spīti, bija nodoti mazgāšanā, tā ka istabu no ārpasaules šķīra vienīgi stikls, kas bija caurspīdīgs kā gaiss.
Pēc tam Ruperta palūkojās zem gultas, izčamdīja skapjus, pārmeklēja visus stūrus un kaktus. Viņa zināja, ka nešķīstajam nevajag daudz vietas, it īpaši, ja viņš pievāc asti, noliec ragus un ievelk nagus, ka Asmodejs, saritinājies kamolā, nez cik gadu bija nogulējis pudelē.
Istabā neviena nebija, un itin nekas neliecināja par drūmā mūka klātbūtni.
Ruperta devās gulēt, gandrīz pilnīgi nomierinājusies, tomēr gaismekli viņa atstāja degam. Tikko apgūlusies, viņa uzmeta skatienu logam un ieraudzīja uz naksnīgās debess fona milzīgu cilvēka figūru, kas aizsedza zvaigznes, un mēnesi viņa nemaz necerēja ieraudzīt, jo tas tuvojās savam dilumam.
Nabaga Ruperta nodrebēja aiz bailēm un dzīrās jau kliegt vai piedauzīt pie sienas, kad pēkšņi atcerējās, ka tieši viņas loga priekšā stāv milzīgā Marsa statuja. Tad, sadūšojusies un vēlreiz palūkojusies uz šķietamo rēgu, viņa skaidri sazīmēja kara dieva apveidus. Tūdaļ nomierinājusies, Ruperta stingri apņēmās pēc iespējas ātrāk aizmigt.
Bet miegs, kas tiek dots kā balva nabagajiem, kā dēļ bagātie bieži vien viņus apskauž, nepakļaujas cilvēka gribai. Vakaros, kad dievs šo untumnieku izlaiž pa debesu vārtiem, tas dodas, kurp vien tam ienāk prātā, nelikdamies ne zinis par dedzīgiem aicinājumiem un ielauzdamies tur, kur viņu vismazāk gaida. Lai kā Ruperta izlūdzās sev miegu, tas ilgi pie viņas nenāca.