— Tatad jūs, Hermani, ticat spokiem? — Zaks Obrī noprasīja.
— O jā, es tic!
Žaks Obrī paraustīja plecus, taču savā prātā tomēr nolēma izdibināt spoka noslēpumu. It īpaši tāpēc, ka viņš to varēja izdarīt bez lielām pūlēm, jo pilī viņš bija tikpat kā paša cilvēks, kas nāca un gāja, kad viņam labpatikās. Tālab viņš nosprieda, ka satikties ar Zervēzu pagūs arī rītdien, bet šo nakti pavadīs Lielajā Nelas pilī; pulksten desmitos viņš atvadīsies no visiem, izlikdamies, ka aiziet prom, bet patiesībā paliks dārzā, uzrāpsies papelē un, paslēpies tās lapotnē, iepazīsies ar spoku.
Viss notika tieši tā, kā bija paredzēts. Zaks Obrī atstāja darbnīcu kā parasti bez pavadītājiem, skaļi aizcirta ārdurvis, kas veda uz krastmalu, lai visi domātu, ka viņš aizgājis mājās, pēc tam ātri pieskrēja pie papeles, kas auga netālu no statujas, palēcienā satvēra apakšējo zaru, pievilkās pie tā un pēc mirkļa jau bija koka galotnē, tieši pretī Marsa galvai. No šejienes viņš varēja lieliski pārredzēt gan Lielās, gan Mazās Nelas pils pagalmus un parkus.
Tai laikā, kad Zaks Obrī centās ērtāk iekārtoties uz savas laktas, Luvrā notika liels sarīkojums, visi logi mirdzēja vienās ugunīs. Kārlis Piektais beidzot bija sadūšojies pārbraukt no Fontenblo uz Parīzi, kur abi monarhi ieradās tai pašā vakarā, par kuru mēs tagad stāstām.
Imperatoram par godu tika sarīkoti krāšņi svētki: mielasts, uzvedumi un balle. Pa Sēnu slīdēja krāsainiem lukturīšiem izrotātas gondolas ar muzikantiem, tās savir- knējās iepretim slavenajam balkonam, no kurienes pēc trīsdesmit gadiem Šarls IX lika šaut uz savu tautu, kamēr no viena krasta uz otru turp un atpakaļ īrās ar ziedu vijām greznotas laivas, pārvadādamas viesus no Senžer- mēnas priekšpilsētas uz Luvru un no Luvras uz Senžer- mēnu.
Viesu vidū, protams, bija arī vikonts de Marmaņs.
Kā mēs jau sacījām, vikonts de Marmaņs, švītīgs gara auguma blondīns, uzskatīja sevi par sieviešu mīluli; arī tovakar viņam šķita, ka uz viņu kaut kā īpaši noraugās jauniņa, piemīlīga grāfiene, kuras vīrs atradās Savojas armijā; Marmaņs ar viņu daudz dejoja, un viņam likās, ka viņa daudznozīmīgais rokasspiediens nav atstājis dāmu
vienaldzīgu. Un beidzot, kad grāfiene brauca mājās, pēc viņas atvadu skatiena vikonts nosprieda, ka viņa, tāpat ka Galateja, glābjas bēgot ar nolūku, lai viņai sekotu. Marmaņs uz karstam pēdām sekoja savai sirdsdāmai, un, tā ka viņa dzīvoja Otfejas ielas galā, atstājis Luvru, viņš aizgāja līdz Nelas tornim un devās pa Augustīniešu krastmalu uz Sentandrē ielu, bet tad negaidīti izdzirda sev aiz muguras soļu troksni.
Pulkstenis rādīja apmēram stundu pēc pusnakts. Mēness, kā mēs jau sacījām, tuvojās savam dilumam, un nakts bija pietiekami tumša. Turklāt, ja lasītājs atceras, drosme nebūt nebija tā īpašība, ar kuru Marmaņs varēja lepoties. Tāpēc svešu soļu troksnis, kas viņam šķita paša soļu atbalss, satrauca vikontu aizvien vairāk, un, ciešāk ietinies apmetnī, viņš neapzināti satvēra zobena rokturi un sāka soļot vēl ātrāk.
Taču tas neko nelīdzēja, arī aiz muguras soļi sāka klau- - dzēt ātrākā ritmā un, likās, tuvojās viņam, un, kad Marmaņs gāja garām Augustīniešu baznīcas kāpnēm, viņam šķita — ja viņš nepāries no ātrsoļošanas uz skriešanu, nepazīstamais viņu noteikti panāks. Viņš jau bija gatavs izšķirties par šo ārkārtējo līdzekli, kad pēkšņi vajātāja soļu troksnim pievienojās cilvēka balss skaņas.
— Velns parāvis, cienītais kungs! — nepazīstamais iesaucās. - Jūs darāt pareizi, tik ļoti steigdamies, jo šeit nav laba vieta, īpaši tik vēlā stundā; jūs droši vien zināt, ka tieši šeit slepkavas uzbruka manam godājamam draugam, slavenajam māksliniekam Benvenuto Čellīni, kurš patlaban atrodas Fontenblo un kuram nav ne jausmas, kas notiek viņa mājās; taču, par laimi, mums, kā redzams, ir pa ceļam, un, ja mēs iesim kopā, laupītājiem būs labi jāapsver, iekāms viņi uzdrošināsies mums uzbrukt. Piedāvāju jums savu aizstāvību, ja man būtu gods saņemt to pašu no jums.
Tiklīdz atskanēja mūsu studenta pirmie vārdi, Marma- ņam šķita, ka viņš jau dzirdējis kaut kur šo balsi, un, kad 2aks Obrī pieminēja Benvenuto Čellīni, vikonts atcerējās pļāpīgo zelli, no kura jau pirmajā tikšanās reizē bija ieguvis jo vērtīgas ziņas par Lielās Nelas pils iemītniekiem. Vikonts apstājās, apjautis, ka 2aka Obrī sabiedrība var sniegt viņam divkāršu labumu. Pirmkārt, students viņam būs droša apsardze, un, otrkārt, šis zellis pastāstīs par nīstamo Benvenuto jaunas ziņas, kuras pēc
tam varēs lieti izmantot. Tālab Marmaņs uzrunāja studentu, cik laipni vien varēdams.
— Labvakar, mans jaunais draugs! — viņš sacīja, atbildot uz familiāro tirādi, ko Zaks Obrī bija tumsā viņam veltījis. — Ko jūs tur sakāt par mūsu dārgo Benvenuto, kuru es cerēju sastapt Luvrā, bet viņš, viltnieks, palicis Fontenblo.
— Velns parāvis! Kāda veiksme! — Zaks Obrī iesaucās. — Vai tiešām tas esat jūs, mans dārgais vikont de … Jūs aizmirsāt nosaukt savu vārdu, vai arī tas pagaisis man no atmiņas. Tātad jūs nākat no Luvras! Un tur, protams, bija ļoti skaisti un ļoti jautri, daudz galantu kavalieru un daiļu dāmu. Un tagad jūs dodaties mīlas dēkā, vai ne? Ak jūs, siržu lauzējs!
— Jūs gan esat īsts gaišreģis, mans dārgais, — Marmaņs dižodamies sacīja, — pilnīgi pareizi: es nāku no Luvras, kur karalis pret mani bija ļoti laipns un kur es atrastos vēl tagad, ja kāda apburoša grāfiene nebūtu likusi manīt, ka vēlas redzēt mani vienatnē, nevis balles drūzmā. Bet no kurienes nākat jūs?
— No kurienes nāku es? — Zaks smiedamies iesaucās.
— Jūs nevarat pat iedomāties! Es redzēju, mans dārgais, trakas lietas! Nabaga Benvenuto! Goda vārds, viņš nav to pelnījis! ,