— Kas tad noticis ar mūsu dārgo draugu?
— Vispirms man jums jāsaka — ja jūs nākat no Luvras, tad es nāku no Lielās Nelas pils, kur divas stundas notupēju kokā, nu, gluži kā papagailis.
— Pie joda! Diez cik ērti tas nevarēja būt!
— Sīkums! Tīrais sīkums! Es nenožēloju, ka tupēju kokā, kamēr man uznāca krampji, jo redzēju tādas lietas, mans dārgais, tādas lietas, ka, atceroties vien, var pārplīst no smiekliem.
Un Zaks Obrī tik sirsnīgi un jautri smējās, ka Marmaņs, lai gan nezināja šo smieklu cēloni, nenoturējās un ari sāka smieties līdzi. Bet, tā kā, patiesību sakot, vikontam nebija par ko smieties, viņš drīz vien apklusa.
— Bet tagad, mans jaunais draugs, — Marmaņs sacīja,
— kad jums izdevies mani sasmīdināt, pat neko neizstāstot, varbūt jūs tomēr atklāsiet man, ko gan tik jocīgu esat redzējis, ka varat tik jautri smieties? Jūs taču zināt, ka es esmu viens no Benvenuto sirdsdraugiem, lai gan mēs viņa namā ar jums nekad neesam sastapušies, jo esmu tā apkrauts ar darbiem, ka sabiedrībai ziedoju ļoti maz laika, un brīvos brīžus, man jāatzīstas, es labprātāk veltīju draudzenēm nekā draugiem. Taču ticiet man, ka viss, kas_ attiecas uz mūsu kopējo draugu, mani dziļi satrauc. Dārgais Benvenuto! Nu, stāstiet, stāstiet ātrāk, kas notiek, viņam promesot, Lielajā Nelas pilī! Zvēru, mani tas ārkārtīgi interesē.
— Kas notiek? — Obrī atsaucās. — Nu nē, tas ir noslēpums.
— Noslēpums, ko nedrīkstu zināt es, Benvenuto draugs! — Marmaņs iebilda. — Es mīlu viņu no visas sirds, un vēl šovakar pat, kad Fransuā Pirmais slavēja mākslinieku, es arī viņu slavēju. Jūs rīkojaties nelāgi, ļoti nelāgi, — Marmaņs aizvainots sacīja.
— Ja es būtu cieši pārliecināts, ka jūs nevienam neko neteiksiet, mans dārgais, — jā, kā tad jūs, velns parāvis, sauc, mans dārgais draugs? — man nekas nebūtu pretī, jo, atklāti sakot, man tā vien niez mēle izstāstīt arī jums šo stāstu, itin kā es būtu ķēniņa Mideja niedre.
— Stāstiet taču, stāstiet taču! — Marmaņs mudināja.
— Un jūs nevienam neteiksiet?
— Itin nevienam, es jums zvēru!
— Goda vārds?
— Muižnieka goda vārds!
— Iedomājieties … Taču vispirms, mans dārgais … mans dārgais draugs, vai jūs zināt leģendu par drūmo mūku?
— Jā, kaut ko esmu dzirdējis. Kā stāsta, Lielajā Nelas pilī atkal parādījies spoks.
— Pilnīgi pareizi! Ja jums tas jau zināms, tad man atliek tikai šo to papildināt. Iedomājieties, Perīnas kundze …
— Kolombas audzinātāja?
— Pilnīgi pareizi! Uzreiz redzams, ka jūs esat šās mājas draugs. Iedomājieties, Perīnas kundze kādā no savām nakts pastaigām, kurās viņa dodas, rūpējoties par savu veselību, redzējusi pa Lielās Nelas pils parku pastaiga- joties drūmo mūku, bet Rupertas kundze … Vai jūs pazīstat Rupertas kundzi?
— Veco Čellīni kalpotāju?
— Pilnīgi pareizi! Bet Rupertas kundze kādu nakti, kaudamās ar bezmiegu, ieraudzījusi, ka no milzīgās Marsa statujas acīm, nāsīm un mutes laužas laukā liesmas, zināt, no tās pašas Marsa statujas, kas stāv Lielās Nelas pils dārzā.
— Jā, tas ir īsts šedevrs! — Marmaņs iesaucās.
— Pilnīgi pareizi, īsts šedevrs! Kā visi Čellīni darbi. Un tad nu cienījamās dāmas, tas ir, Perīnas kundze un Rupertas kundze, nosprieda, ka abas redzējušas vienu un to pašu spoku, kurš naktī pastaigājies pa dāizu drūmā mūka drānās un līdz ar pirmajiem gaiļiem ielīdis Marsa galvā, kas ir jo piemērota mājvieta dieva nolādētai dvēselei, un dedzis tur elles ugunīs, kuras tad ir lauzušās laukā no elka acīm, nāsīm un ausīm.
— Kādas blēņas jūs melšat, mans dārgais draugs! — Marmaņs iesaucās, nesaprazdams, vai students runā nopietni vai dzen jokus.
— Tas ir spoku stāsts, dārgais draugs, parasts spoku stāsts.
— Vai tiešām jūs, būdams prātīgs zēns, — Marmaņs brīnījās, — varat ticēt šādām pasaciņām?
— Es jau neticu, — 2aks Obrī atbildēja, — tāpēc arī notupēju veselu nakti kokā, lai tiktu pie skaidrības, kas īsti ir šis ļaunais gars, kura dēļ pilī izcēlusies tāda jezga. Izlikdamies aizejam prom, es tikai pavēru Lielās Nelas pils vārtus un atkal aizcirtu tos ciet, pats palikdams pagalmā, pēc tam, neviena nemanīts, pa tumsu aizlavījos līdz iepriekš noskatītai papelei un drīz vien atrados tās kuplajā lapotnē tieši Marsa galvas augstumā. Un vai varat iedomāties, ko es ieraudzīju?
— Kā lai es to uzminu? — Marmaņs atsaucās.
— Pilnīgi pareizi, to uzminēt nespētu pat gaišreģis. Vispirms es ieraudzīju, ka pavērās pils lielās durvis, nu, tās, kas iziet uz lieveni, — vai zināt?
— Jā, protams, es zinu, — Marmaņs apliecināja,
— Tātad durvis pavērās, un laukā pa tām paraudzījās kāds cilvēks, acīmredzot gribēdams pārliecināties, vai pagalmā kāda nav. Tas nebija neviens cits kā Hermanis, resnais vācietis.
— Jā, Hermanis, resnais vācietis, — Marmaņs atkārtoja.
— Pārliecinājies, ka pagalmā neviena nav, paskatījies uz visām pusēm, izņemot manu koku, jo, saprotiet paši, viņam nevarēja ne prātā ienākt, ka tajā kāds tup, viņš tūdaļ iznaca laukā, uzmanīgi pievēra durvis, nokāpa lejā no lieveņa un devas taisnā ceļā uz Mazās Nelas pils pagalmu, kur pieklauvēja trīs reizes pie vārtiem. Pēc šā signālā no Mazās Nelas iznāca kāda sieviete un ielaida vācieti iekšā. Šī sieviete bija mūsu godājamā Perīnas kundze, kurai gaužām patīk naktīs pastaigāties mūsu Goliātā sabiedrībā.
— Ir gan numurs! Ak, nabaga prevo!
— Pagaidiet, pagaidiet! Tas vēl nav viss. Es sekoju viņiem ar skatienu, kamēr viņi iegāja Mazajā Nelas pilī, kad pēkšņi pa kreisi no manis iečīkstējās loga rāmis. Es ātri pagriezos un ieraudzīju nekrietneli Pagolo, — kas to būtu domājis, ka šis lēnprātīgais Pagolo ar savu mūžīgo «Mūsu tēvs debesīs» un «Esi sveicināta, Marija» ir spējīgs naktīs rāpties laukā pa logu, — aplaidis apkārt tramīgu skatienu gluži tāpat kā Hermanis, viņš izkāpa uz balustrādes, nolaidās lejup pa notekcauruli un, pāriedams no viena balkona uz otru, aizkļuva līdz logam… Atminiet, vikont, — līdz kādas istabas logam?