— Kā lai es to zinu! Varbūt līdz Rupertas kundzes logam?
— Kur nu! Liela viņam vajadzība! Viņš iekārojis nevienu citu kā Skoconi, Benvenuto iemīļoto modeli, šo apburošo bruneti. Kāds blēdis! Ko jūs par to sacīsiet, vikont?
— Patiešām amizanti, — Marmaņs piekrita. — Un vairāk neko jūs neredzējāt?
— Pacietību, pacietību, dārgais vikont! Visgardāko kumosiņu es pataupīju uz beigām, kā saka, desertam; mēs vēl neesam līdz tam tikuši, bet varat būt mierīgs, gan tiksim.
— Es klausos, — Marmaņs atteica. — Goda vārds, mans dārgais draugs, tas ir varen uzjautrinošs stāsts!
— Pagaidiet, ne to vien dzirdēsiet! Tātad es vēroju Pagolo, kurš, riskēdams lauzt sprandu, rāpās no viena balkona uz otru, kad izdzirdu vēl kādu troksni, šoreiz gandrīz pie paša koka, kurā es tupēju. Palūkojies lejup, es ieraudzīju Askānio, kas klusi kā kaķis iznāca no lietuves.
— Benvenuto mīļākais māceklis?
— Tas pats, mans dārgais, tas pats. Pēc izskata nevainīgs
baznīcas kora zēns, kas var slavēt dievu bez grēksūdzes. Un še tev! Tici nu ārējam izskatam!
— Bet kāds bija Askānio nāciena nolūks?
— Pilnīgi pareizi — kāds bija viņa nolūks? To pašu vispirms es jautāju arī sev, taču drīz vien viss noskaidrojās, jo Askānio, pavēries visapkārt tāpat kā Hermanis un Pagolo un pārliecinājies, ka tuvumā neviena nav, atstiepa no lietuves garas kāpnes un, pieslējis tās pie Marsa pleciem, sāka kāpt augšā. Tā kā kāpnes atvadās statujas pretējā pusē, es pazaudēju Askānio no redzes loka un sāku jau gudrot, kur gan viņš palicis, kad pēkšņi ieraudzīju iedegamies Marsa acis.
— Nu gan jūs melšat blēņas! — Marmaņs iesaucās.
— Es stāstu vistīrāko patiesību, mans dārgais, un, jāatzīstas, ja nebūtu zinājis to, kas risinājās iepriekš, dūša man būtu papēžos. Taču, tā kā biju redzējis Askānio kāpjam augšā un pēc tam kaut kur nozūdam, es biju gandrīz vai pārliecināts, ka gaismu iededzis viņš.
, — Bet kas tad Askānio bija meklējams naktī Marsa galvā?
— Tieši šo jautājumu es uzdevu arī sev, bet, tā kā neviens nevarēja uz to atbildēt, es nolēmu ar visu tikt skaidrībā pats. Es skatījos abām acīm un beidzot, šķiet, goda vārds, saskatīju caur Marsa acu dobumiem kādu parādību — baltās drānās tērptu sievieti, kurai pie kājām gluži kā svētās madonnas priekšā bija noslīdzis mūsu Askānio. Diemžēl madonna sēdēja ar muguru pret mani un es neredzēju viņas seju, toties es redzēju viņas kaklu. O, cik gan burvīgs kakls bija parādībai, mans dārgais vikont! īsts gulbja kakls, iedomājieties, balts kā sniegs! Un Askānio, šis bezdievis, raudzījās uz to ar tādu pielūgsmi, ka es uzreiz sapratu — tā nav nekāda parādība, tā ir visparastākā sieviete. Ko jūs par to sakāt, mans dārgais? Vareni! Paslēpt mīļoto Marsa galvā!
— Jā, jā, ļoti oriģināli, — smiedamies un tai pašā laikā kaut ko apsvērdams, Marmaņs murmināja. — Patiešām ļoti oriģināli. Un jūs nenojaušat, kas varētu būt šī sieviete?
— Goda vārds, man nav ne miņas. Un jums?
— Man arī. Nu, bet kas notika pēc tam?
— Pēc tam? Es sāku tik nevaldāmi smieties, ka zaudēju līdzsvaru un novēlos no zara, uz kura tupēju, un, ja nebūtu pieķēries pie kāda cita zara, kā likts būtu nolauzis sprandu. Tad ari nospriedu — ja reiz esmu visu redzējis un turklāt jau ticis tuvāk zemei, tad prātīgāk būs lasīties ātrāk prom, tālab nokāpu zemē, klusītēm izgāju laukā pa vārtiem un devos mājup, vēl aizvien smiedamies; pa ceļam sastapu jūs, un jūs likāt man izstāstīt manus piedzīvojumus. Bet tagad, ja esat Benvenuto draugs, dodiet man padomu. Ko lai es daru? Kas attiecas uz Perīnas kundzi, tad tā ir viņas pašas darīšana: daiļā dāma ir pilngadīga un pati atbild par savu rīcību. Bet ko iesākt ar Skoconi, kā izturēties pret Venēru, kas apmetusies Marsa galvā?
— Jūs vēlaties, lai es dodu padomu, kā jums rīkoties?
— Jā, būdams godīgs cilvēks, esmu nonācis diezgan neērtā stāvoklī, mans dārgais … mans dārgais .,. Mūžīgi aizmirstu jūsu vārdu!
— Es iesaku jums klusēt. Jo ļaunāk nelgām, kuri ļauj vazāt sevi aiz deguna. Bet tagad, dārgais Zak Obrī, atļaujiet pateikties par jauko sabiedrību un amizanto stāstu, jo esmu spiests jūs atstāt, un, gribēdams būt pret jums tikpat atklāts, cik atklāti bijāt pret mani, varu jums paziņot, ka mēs atrodamies Otfejas ielā, kur dzīvo mana sirdsdāma.
— Palieciet sveiks, mans dārgais, mans lieliskais draugs, — Zaks Obrī sacīja, spiezdams vikontam roku. — Jūs esat devis man gudru padomu, un es tam sekošu. Vēlu jums sekmes, un Kupidons lai stāv jums klāt!
Kad abi ceļabiedri izšķīrās, Marmaņs devās tālāk pa Otfejas ielu, bet Žaks Obrī nogriezās pa Pupē ielu, lai aizietu pa to līdz Arfas ielai, kuras galā atradās viņa mājvieta.
Marmaņs bija melojis, apgalyodams nelaimīgajam studentam, ka viņam nav ne miņas, kas varētu būt dēmons sievietes izskatā, kura priekšā Askānio bija noslīdzis uz ceļiem. Viņš uzreiz saprata, ka Marsa galvā apmetusies Kolomba, un, jo vairāk viņš domāja par to, jo ciešāk bija pārliecināts par savas nojautas pareizību. Nabaga Marmaņs bija nonācis grūtā stāvoklī, jo, kā mēs jau sacījām, viņam gribējās sariebt visiem trim: gan prevo, gan d'Orbekam, gan Čellīni, taču tas nebija tik vienkārši izdarāms. Patiešām, ja viņš saglabās noslēpumu, grāfs un prevo paliks savā nožēlojamā neziņā, toties Čellīni varēs līksmoties. Turpretī, ja viņš paziņos, kur mitinās Kolomba, Benvenuto būs izmisis, toties prevo atradīs meitu, bet grāfs — līgavu. Tāpēc viņš nolēma vēl visu pamatīgi pārdomāt, līdz būs atradis sev visizdevīgāko atrisinājumi^.