Marmaņam tomēr ilgi nebija jāsvārstās, viņš zināja, ka viņam neizprotamu iemeslu dēļ hercogiene d'Etampa ir ieinteresēta, lai grāfs d'Orbeks apprecētu Kolombu. Marmaņs domāja, ka šis atklājums reabilitēs viņu hercogienes acīs, pierādot, cik attapīgs viņš ir, lai arī nevar lepoties ar sevišķu drosmi; tālab viņš nolēma jau nākamajā rītā doties pie karaļa favorītes un visu viņai izstāstīt, un, pieņēmis šādu lēmumu, viņš precīzi to izpildīja.
Laimīgas sagadīšanās dēļ, kas dažkārt palīdz arī ļaunos darbos, visi galminieki torīt atradās Luvrā, uz kurieni viņi bija devušies, lai apliecinātu savu cieņu Fransuā Pirmajam un imperatoram, tālab brīdī, kad hercogienei d'Etampai pieteica vikontu de Marmaņu, viņas viesistabā bija tikai divi uzticamākie draugi — prevo un grāfs d'Orbeks.
Marmaņs goddevīgi palocījās hercogienei, viņa atbildēja ar savu parasto augstprātīgi aizbildniecisko, mazliet nicīgo smaidu. Taču Marmaņam šis smaids itin nemaz nelaupīja drosmi, jo hercogiene ar šādu smaidu apveltīja ne vien viņu, bet arī daudzus jo daudzus galminiekus. Turklāt viņš zināja, ka viņam jāpasaka tikai viens vārds — un nicīgo smaidu nomainīs vislielākā labvēlība.
— Kā klājas, meser d'Esturvil? — Marmaņs vaicāja, uzrunādams prevo. — Vai jūsu pazudušais bērns vēl aizvien nav atgriezies?
— Jūs atkal par to pašu, vikont, — prevo draudoši iesaucās, pietvīkdams aiz dusmām.
— O, kāpēc tā jāskaišas, mans godājamais draugs, kāpēc tā jāskaišas, — Marmaņs turpināja, — es pateicu to tāpēc, ka, gadījumā ja jūs vēl neesat atradis Kolombu, es varētu jums parādīt, kur jūsu dūjiņa novijusi sev" ligzdiņu.
— Jūs? — hecogiene d'Etampa iesaucās, smaidīdama visdraudzīgāko smaidu. — Bet kur tad? Sakiet, sakiet ātrāk, dārgais Marmaņ, es jūs lūdzu!
— Marsa statujas galvā, statujā, ko Benvenuto veido Lielās Nelas pils dārzā.
XXVIII MARSS UN VENĒRA
Lasītājs kopā ar Marmaņu, protams, ir uzminējis patiesību, lai arī cik dīvaina pirmajā brīdī tā liktos. Tātad Kolomba slēpās kolosa galvā. Marss, kā izteicās Zaks Obrī, bija devis patvērumu Venērai. Benvenuto jau otrreiz bija licis mākslas darbam iejaukties dzīvē, aicinājis mākslinieku palīgā cilvēkam; ietvēris savās statujās savas idejas un savu ģēniju, viņš uzticēja tām arī savu likteni. Pirmo reizi, kā mēs jau zinām, viņš saistīja ar savu mākslas darbu bēgšanas plānus; tagad uzticēja milzīgajai statujai Kolombas brīvību un Askānio laimi.
Taču, kad esam tikuši līdz šai vēstījuma vietai^ skaidrības labad mums jāatgriežas mazliet atpakaļ.
Pēc tam kad Čellīni bija beidzis savu stāstu par Ste- lānu, labu brīdi valdīja klusums. Mākslinieka gara acu priekšā uz viņa jaunības spilgto un skarbo atmiņu fona pavīdēja divdesmit gadu vecumā mirušās Stefānas skumjais un skaidrais tēls. Askānio, nodūris galvu, pūlējās atcerēties pāi viņa šūpuli noliekušās sievietes bālo seju: mātes asaras jo bieži bija noritējušas uz bērna sārtajiem vaidziņiem un uzmodinājušas viņu. Bet Kolomba aizkustināta raudzījās uz Benvenuto, kuru kādreiz tik ļoti bija mīlējusi tikpat jauna un tīra meitene kā viņa pati; Čellīni balss tagad viņai šķita tikpat maiga kā Askānio balss, un blakus abiem vīriešiem, kas vienlīdz stipri viņu mīlēja, viņa jutās pilnīgā drošībā, gluži kā bērns mātes klēpī.
— Nu, vai Kolomba var uzticēties cilvēkam, kuram Stefāna uzticēja Askānio? — Benvenuto jautāja pēc klusuma brīža.
— Esiet mans tēvs, bet jūs, Askānio, mans brālis, — Kolomba sirsnīgi atbildēja, sniegdama viņiem abas rokas. — Es nešaubīdamās nododu sevi jūsu gādībā, lai jūs saglabātu mani manam nākamajam laulātajam draugam.
— Pateicos tev, mīļā, — Askānio sacīja, — pateicos par to, ka tu viņam tici.
— Tātad jūs, Kolomba, apsolāt visur un vienmēr man paklausīt? — Benvenuto vaicāja.
— Visur un vienmēr, — Kolomba atteica.
— Labi. Tad klausieties, mani bērni! Es vienmēr esmu bijis pārliecināts, ka cilvēks var panākt visu, ko vēlas, ja vien talkā viņam nāk dievs debesīs un laiks uz šīs zemes. Lai atpestītu jūs no grāfa d'Orbeka, paglābtu no negoda un atdotu manam Askānio, man ir vajadzīgs laiks, bet jau pēc dažām dienām jums, Kolomba, jākļūst par grāfa sievu. Tālab galvenais pašreiz ir novilcināt šīs nejēdzīgas laulības, vai ne, Kolomba, mans bērns, mana māsa un mana meita! Šai bēdu ielejā mēdz būt tādi brīži, kad jāizdara kāds pārkāpums, lai novērstu noziegumu. Vai jūs būsiet vīrišķīga un stipra? Vai jūsu skaidrā un uzticīga mīlestība pret Askānio jums dos kaut mazliet drosmes? Atbildiet, Kolomba!
— Manā vietā atbildēs Askānio, — Kolomba sacīja, ar smaidu paskatīdamās uz jaunekli. — Es piederu viņam un darīšu visu, ko viņš vēlēsies.
— Neraizējieties, skolotāj, Kolombai pietiks drosmes, — Askānio atbildēja.
— Tad paļaujieties, Kolomba, uz mūsu goda prātu un savu skaidrību, varonīgi atstājiet šo māju un dodieties mums līdzi!
Askānio aiz pārsteiguma stāvēja kā sastindzis. Kolomba kādu bridi klusēdama raudzījās uz Čellīni un Askānio, pēc tam piecēlās no sola un vienkārši pateica:
— Kur man jāiet?
— Kolomba! Kolomba! — Benvenuto iesaucās, līdz sirds dziļumiem aizkustināts par tik pilnīgu uzticēšanos. — Jūs esat cēla un svēta būtne, ko varu droši sacīt, lai gan Stefāna man mācīja būt prasīgam pret cilvēkiem. Viss bija atkarīgs no jūsu atbildes. Tagad mēs esam glābti, tikai nedrīkst zaudēt ne brīdi. Stunda ir situsi, pats dievs nāk mums palīgā. Sniedziet man roku, Kolomba, un ejam!
Meitene nolaida pār seju p'īvuru, itin kā gribēdama aizsegt aiz mulsuma pietvīkušos vaigus, un devās līdzi Čellīni un Askānio. Durvis, kas savienoja Lielo un Mazo Nelas pili, bija aizslēgtas, taču slēdzene atradās savā vietā. Benvenuto klusi atvēra durvis.