Выбрать главу

Nonākusi līdz durvīm, Kolomba apstājās.

—    Pagaidiet mazliet, — viņa saviļņota sacīja.

Nometusies uz ceļiem pie sava tēva nama, kas vairs

nevarēja viņai sniegt drošu patvērumu, meitene sāka lūgt dievu. Par ko viņa lūdzās, tas zināms vienīgi viņai un dievam, taču droši vien viņa izlūdzās no dieva piedošanu gan tēvam, gan pati sev. Pēc tam mierīga uij apņēmības pilna Kolomba piecēlās un devās līdzi Čellīni. Askānio drebošu sirdi klusēdams soļoja nopakaļ, ar maiguma pilnu skatienu raudzīdamies uz balto kleitu, kas vīdēja nakts tumsā. Drebēdami aiz satraukuma, kāds parasti pār­ņem cilvēku izšķirošos dzīves brīžos, viņi izgāja cauri Lielās Nelas pils dārzam; viņi dzirdēja dzīrojošo mācekļu dziesmas un smieklus, jo tovakar, kā mēs jau zinām, pilī bija svētki.

Pie Marsa statujas pamatnes Benvenuto atstāja uz bridi Kolombu; aizgājis uz lietuvi, viņš iznesa no turienes ga­ras kāpnes un pieslēja tās pie milzīgās statujas. Visu šo ainu apspīdēja vienīgi blāvā mēness gaisma; nostiprinājis kāpnes, Benvenuto nometās Kolombas priekšā uz viena ceļgala. Viņa skarbajā skatienā pavīdēja aizkustinoša godbijība.

—    Mans bērns, — viņš teica, — apņem ar abām rokām manu kaklu un turies labi stingri.

Kolomba klusēdama paklausīja, un Benvenuto viegli kā spalviņu pacēla meiteni savās rokās.

—    Es domāju, — viņš griezās pie Askānio, kas tik­mēr bija pienācis klāt, — ka brālis atļaus tēvam aiznest savu mīļoto meitu uz drošu vietu.

Un spēcīgais zeltkalis sāka kāpt pa kāpnēm augšup ar dārgo nastu, turklāt tik uzmanīgi, itin kā nestu mazu put­nēnu. Bet Kolomba, noliekusi galviņu uz Benvenuto pleca, cauri plīvuram vēroja sava glābēja vīrišķīgo un labsir­dīgo seju un juta sevī pamostamies pret šo cilvēku mei­tas uzticību, jūtas, kādas nabaga bērns, ak vai, līdz šim nebija pazinis. Vēl pirms divām stundām Čellīni par Ko­lombas mīlestību būtu atdevis dzīvību, bet tagad šis dzel­žainais, ar spēcīgu gribu apveltītais vīrs turēja meiteni savos apkampienos un viņa rokas nedrebēja, sirds puk­stēja vienmērīgi, tā ka neviens muskulītis neietrīsējās viņa sejā. Benvenuto pavēlēja sirdij nomierināties, un sirds viņam paklausīja.

Ticis līdz statujas kaklam, Benvenuto atvēra tajā ma­zas durtiņas, iegāja iekšā Marsa galvā un nolaida Ko­lombu zemē.

Turpat sešdesmit pēdas augstās statujas milzīgajā galvā atradās apaļa istabiņa, kuras diametrs bija kādas astoņas pēdas, bet augstums — apmēram desmit pēdas; gaiss un gaisma tajā ieplūda pa statujas acu dobumiem, nāsīm un muti. Čellīni bija ierīkojis šo istabiņu, kad veidoja Marsa galvu, lai būtu kur nolikt darbarīkus un nevajadzētu kāpt tiem pakaļ vairākas reizes dienā; bieži vien viņš paņēma līdzi arī ēdamo un ieturēja brokastis pie galdiņa, kas stā­vēja šās neparastās ēdamistabas vidū, tālab viņam nebija jākāpj lejā pat ēdienreizēs. Šī istabiņa tēlniekam tā iepa­tikās, ka viņš blakus galdiņam bija novietojis arī šauru gultu un pēdējā laikā Marsa galvā ne vien ieturēja bro­kastis, bet arī atpūtās. Tāpēc, gluži dabiski, viņam ienāca prātā paslēpt šeit Kolombu, jo būtu grūti atrast vēl dro­šāku patvērumu.

—    Kādu laiku, Kolomba, jums būs jāpaliek šai pa­jumtē, — Benvenuto teica, — un nokāpt zemē, mans bērns, jūs varēsiet vienīgi naktīs. Jūs sargās dieva visu- redzošā acs un mēs, jūsu draugi. Dzīvojiet un gaidiet, kad mani pūliņi vainagosies ar panākumiem. Ceru, ka Jupiters pabeigs darbu, ko iesācis Marss. — Viņš pa­smaidīja, atcerēdamies karaļa solījumu. — Manu vārdu jēgu jūs sapratīsiet vēlāk. Par mums rūpējas viss Olimps, bet par jums, mans bērns, aizlūdz visi eņģeļi. Kā lai tad negūstām panākumus! Uzsmaidiet, Kolomba, ja arī ne ta­gadnei, tad vismaz nākotnei! Ticiet, mums ir cerības. Pa­ļaujieties droši, mans bērns, ja ari ne uz mani, tad uz dievu to kungu! Es kādreiz sēdēju cietumā, kas bija daudz sliktāks par jūsējo, ticiet man, un vienīgi cerības lika man aizmirst nebrīvi. Mēs neredzēsimies, Kolomba, līdz tai dienai, kad būsim guvuši panākumus. Par jums rūpēsies jūsu brālis Askānio, kuru neviens netur aizdo­mās un tālab tik stingri neuzmanīs kā mani; es palūgšu viņu pārvērst šo darbnīcu par mūķenes celli. Iegaumē­jiet labi, ko es jums atvadoties sacīšu: jūs izdarījāt visu, kas bija atkarīgs no jums, mans bērns, jūs bijāt drosmīga un uzticējāties mums. Pārējo atstājiet manā ziņā un pa­ļaujieties uz likteni! Uzklausiet mani, Kolomba, un atce­rieties! Lai notiktu kas notikdams, lai kādā bezizejas stāvoklī jūs, šķiet, atrastos pat pie altāra, pirms jūs sacītu liktenīgo jāvārdu, kas uz mūžu jūs saistītu ar grāfu d'Orbeku, — nešaubieties, Kolomba, par savu draugu, ne­šaubieties par savu tēvu, mans bērns, paļaujieties uz dievu un uz mums! Galvoju, ka es ieradīšos laikā. Vai jums pietiks ticības un izturības? Atbildiet — vai pie­tiks?

—    Ja! — Kolomba apliecināja.

—          Lieliski, — Čellīni noteica, — bet tagad palieciet sveika! Atstāju jūs pagaidām vienu šai necilajā mītnē; kad visi būs devušies pie miera, Askānio atnesis jums visu nepieciešamo. Ardievu, Kolomba!

Benvenuto sniedza viņai roku, bet Kolomba ļāva no­skūpstīt pieri, kā bija paradusi darīt, atvadoties no tēva. Benvenuto nodrebēja, taču tūdaļ apvaldīja satraucošās domas un jūtas un, pārlaidis roku pār acīm, itin kā at­gaiņādams kādu vīziju, uzspieda uz Kolombas skaidrās pieres maigu un tēvišķīgu skūpstu.

— Ardievu, manas mīļotās Stefānas meita, — viņš no­čukstēja.

Pateicis šos vārdus, Benvenuto ātri nokāpa lejā, kur viņu gaidīja Askānio; abi vīrieši, itin kā nekas nebūtu noticis, iegāja pilī un pievienojās mācekļiem, kuri jopro­jām dzīroja pie mielasta galda.

Kolombai sākās jauna, dīvaina un neierasta dzīve, kas viņai šķita pašas karalienes cienīga.