Istabiņa statujas galvā tika iekārtotā, cik labi vien iespējams.
Kā mēs jau zinām, tajā atradās gulta un galds; Askānio vēl uznesa ar samtu pārvilktu krēslu, venēciešu spoguli, reliģioza rakstura grāmatas, kuras izvēlējās pati Kolomba, brīnišķa kaluma krucifiksu un Čellīni darinātu sudraba vāzīti, kurā katru nakti tika ielikti svaigi ziedi.
Tas arī bija viss, ko varēja novietot šai baltajā cellē, kas slēpa sevī tik daudz dvēseles skaistuma un skaidrības.
Pa dienu Kolomba parasti gulēja: tā viņai bija ieteicis Askānio, kas baidījās, lai meitene nenodotu sevi ar kādu neuzmanīgu kustību; tiklīdz pie debesīm iemirdzējās zvaigznes un sāka pogot lakstīgalas, viņa pamodās un, nometusies ceļos krucifiksa priekšā, ilgi un dedzīgi lūdza dievu; pēc tam viņa ģērbās, sukāja savus krāšņos, garos matus un sapņoja. Tad ieradās Askānio: pieslējis kāpnes un uzkāpis augšā, viņš pieklauvēja pie mazajām durtiņām. Ja Kolomba bija pabeigusi savu tualeti, viņa ielaida draugu iekšā, un viņš palika tur līdz pusnaktij. Pusnaktī, ja laiks bija jauks, Kolomba nokāpa lejā; Askānio atgriezās Lielajā Nelas pilī, lai nosnaustos kādu stundiņu, kamēr Kolomba devās savā nakts pastaigā, ļaudamās iemīļotajā alejā aizsāktajiem sapņiem, kam tagad bija drīz jāpiepildās. Pēc divām stundām baltā parādība atgriezās savā ērtajā ligzdiņā un pavadīja atlikušo nakts daļu.
ieelpodama pastaigas laikā saplūkto puķu smaržu, ieklausīdamās Mazās Nelas pils parka lakstīgalu pogošanā un gaiļu dziedāšanā Prēoklēras pusē.
īsi pirms rītausmas Askānio ieradās vēlreiz, viņš atnesa savai līgavai ēdienu, ko bija ar Čellīni ziņu veikli nočiepis Rupertas kundzei. Mīlētāji pavadīja laiku aizraujošās sarunās, atcerēdamies pirmās tikšanās, sapņodami par ģimenes laimi. Reizēm Askānio klusēdams raudzījās uz savu dievieti, un Kolomba, tāpat klusi smaidīdama, ļāva sevi pielūgt. Bieži vien līdz šķiršanās brīdim viņi nebija bilduši ne vārda, taču tas bija tā, itin kā viņi būtu visu laiku runājuši. Ikviens no viņiem izjuta ar sirdi visu to, ko būtu varējis pateikt, un pat to, kas nemaz nav pasakāms un ir zināms vienīgi dievam.
Vientulība un ciešanas jaunības gados padara dvēseli skaidrāku un cēlāku, saglabā to ilgi jaunu. Kolomba, šī lepnā un cienījamā jaunava, tai pašā laikā bija arī jautra un dzīvespriecīga meitene; tālab līdzās dienām vai, pareizāk sakot, naktīm, — jo mīlētāji, kā mēs zinām, bija mainījuši dabisko laika plūdumu, — tātad līdzās naktīm, kad viņi sarunājās un sapņoja, bija arī tādas naktis, kad viņi smējās un draiskojās kā mazi bērni, un arī šīs naktis pagāja viņiem bezgala ātri. Mīlestībai, tāpat kā jebkuram gaismas avotam, nepieciešama tumsa,, lai spožāk starotu.
Ne reizi ne ar vienu 'vārdu Askānio nesatrauca šo kautro un sirdsšķīsto meiteni, kas viņu sauca par savu brāli. Viņi mīlēja viens otru un ilgas stundas pavadīja divatā, taču tieši šī vientulība divatā tuvināja viņus dievam, lika spēcīgāk izjust viņa klātbūtni un glabāt savu mīlestību kā svētumu.
Tiklīdz rītausma sāka vāri zeltīt namu jumtus, Kolomba ar žēlu nopūtu raidīja prom savu draugu, raidīja tāpat kā Džuljeta Romeo, daudzas reizes saukdama atpakaļ. Gan viens, gan otrs mūžīgi piemirsa pateikt kaut ko ļoti svarīgu, beigu beigās tomēr bija jāšķiras, un Kolomba, palikusi viena, nodevās sapņiem, ieklausīdamās putnu dziesmās, kuras nāca no vecā parka liepām, un maigajā mīlas balsī, kas skanēja sirdī, bet ap pusdienlaiku, noskaitījusi lūgšanu, iemiga apskaidrota eņģeļa miegā. Aiziedams Askānio, protams, aiznesa arī kāpnes.
Ik rītu Kolomba pabēra putniņiem maizes drupačas uz statujas apakšējās lūpas; pirmajās dienās mazie- zāglēni,
pakampuši laupījumu, manījās ātrāk prom, tomēr pamazām viņi pierada pie jaunās saimnieces, jo putni lieliski saprot meitenes, kuru dvēseles ir tikpat spārnotas kā viņas pašas. Putniņi ciemojās pie Kolombas aizvien ilgāk, maksādami par cienastu ar skanīgām dziesmām. Kāds dadzītis kļuva tik pārdrošs, ka rītā un vakarā ielaidās istabiņā un knābāja maizes drupačas tieši no Kolombas rokas. Bet, kad naktis kļuva vēsākas, dadzītis reiz atļāva, lai jaunā gūstekne paņem to rokās, un Kolomba uzsēdināja dadzīti sev uz pleca, kur putniņš nogulēja visu nakti, ne- pamozdamies pat tad, kad viņa tikās ar Askānio un pastaigājās parkā. Kopš tā laika dadzītis atlidoja katru vakaru atdusēties uz Kolombas pleca un jau ar pirmajiem saules stariem sāka vīterot. Tad meitene paņēma putniņu rokās, iedeva to Askānio noskūpstīt un palaida brīvībā.
Tā ritēja Kolombas dzīve milzīgās statujas galvā.
Tikai divi notikumi pārtrauca mierīgo dienu plūdumu: tās bija reizes, kad prevo ieradās pārmeklēt pili. Pirmo reizi Kolomba pēkšņi pamodās, izdzirdusi tēva balsi; sākumā viņa domāja, ka tas bijis sapnis, taču dārzā pie statujas pamatnes patiešām stāvēja mesers d'Esturvils, un Benvenuto viņam sacīja:
— Jūs jautājat, kas ir šis milzis, cienītais kungs? Tā ir Marsa statuja, ko viņa majestāte karalis Fransuā Pirmais man laipni pasūtīja, lai izrotātu Fontenblo pili. Kā redzat, sešdesmit pēdas augsts nieciņš, nekas vairāk!
— Varen liela un varen skaista statuja, — mesers d'Esturvils atbildēja. — Bet ejam tālāk, es neesmu ieradies šeit meklēt šo milzeni.
— Jā, tas ir viegli atrodams.
Un viņi aizgāja tālāk.
Kolomba noslīga uz ceļiem un, pastiepusi rokas pretī tēvam, gandrīz vai iekliedzās: «Tētiņ, tētiņ, es esmu šeit!» Nelaimīgais tēvs taču visur meklē viņu, varbūt rūgti apraud; bet, tiklīdz viņa iedomāja grāfu d'Orbeku, tiklīdz atcerējās hercogienes d'Etampas neģēlīgos plānus, sarunu, ko bija dzirdējis Askānio, viņa apslāpēja sevī pēkšņo jūtu uzplūdu. Turpretī otrajā reizē, kad kopā ar tēva balsi Kolombas ausis aizsniedza arī nīstamā grāfa balss, viņai nenāca ne prātā sevi atklāt.