Выбрать главу

—   Kāda dīvaina statuja, nudien, māja kas māja! — d'Orbeks iesaucās, apstādamies pie kolosa pamatnes.

— Ja ta nostāvēs šeit cauru ziemu, pavasarī bezdelīgas varēs lipināt tajā savas ligzdas.

Tās dienas rītā, kad Kolombu tik ļoti izbiedēja līga­vaiņa balss, Askānio bija atnesis viņai vēstuli no Čellīni. Taja bija rakstīts:

«Mans bērns, man jāaizbrauc uz dažām dienām, taču esiet mierīga, es esmu visu sagatavojis jūsu atbrīvošanai un laimei. Karalis apsolījās izpildīt jebkuru manu lūgumu, bet, kā jūs zināt, karalis nekad nav lauzis doto vārdu. Arī jūsu tēvs šodien aizbrauc. Nekrītiet izmisumā. Es da­rīšu visu, kas būs vajadzīgs. Un, atkārtoju, mana dārgā meita, pat tai gadījumā, ja jūs atrādīsieties uz baznīcas sliekšņa, stāvēsiet uz ceļiem altāra priekšā, gatavodamās izteikt vārdu, kas uz mūžiem savienotu jūs ar grāfu, pa­ļaujieties uz likteni; glābējs, es zvēru jums to, ieradīsies laikā.

Ardievu!

Jūsu tēvs Benvenuto Čellīni.»

Šī vēstule, kas pamodināja Kolombā priecīgas cerības, atnesa mīlētājiem lielu ļaunumu, jo lika viņiem aizmirst draudošās briesmas. Jaunībai raksturīgas krasas svārstī­bas; jauni ļaudis vienā mirklī pārmetas no dziļa izmisuma uz bezgalīgu paļāvību; debesis tiem vai nu tinas drūmos negaisa mākoņos, vai arī mirdz spožā zilgmē. Čellīni vēs­tules un prevo prombūtnes divkārt nomierināti, Kolomba un Askānio aizmirsa par piesardzību un pilnām nodevās savai mīlestībai. Kolomba vairs nebija tik uzmanīga, un viņu nakts pastaigas laikā pamanīja Perīnas kundze, par laimi, gan noturēdama par drūmo mūku. Askānio, iede­dzis lampu, aizmirsa aizvilkt aizkarus, un Rupertas kun­dze ieraudzīja gaismu Marsa galvā. Abu runātīgo sievu stāsti pamodināja Zaķa Obrī ziņkāri, un pļāpīgais students, gluži tāpat kā Orass «Sievu skolā»[24], atklāja noslēpumu tieši tam, kuram to vismazāk bija vēlams atklāt. Šīs ne­apdomīgās uzticēšanās sekas mēs jau zinām.

Taču atgriezīsimies d'Etampas pilī.

Kad Marmaņam pavaicāja, kā viņš ieguvis tik vērtīgas ziņas, vikonts izvairījās no atbildes un ietinās noslēpu­mainības plīvurā. Patiesība bija pārāk vienkārša un ne­būt neliecināja par viņa attapību, tālab viņš tikai lika no­jaust, ka šis spožais un pārsteidzošais atklājums prasījis viņam milzīgas pūles un sarežģītas intrigas. Hercogiene, kā mēs jau sacījām, triumfēja. Viņa staigāja šurpu turpu pa istabu un bērtin apbēra vikontu ar jautājumiem. Tātad beidzot mazā dumpiniece, kas bija sagādājusi tik daudz raižu, bija iekritusi! Hercogiene d'Etampa gribēja doties uz Nelas pili, lai pati savām acīm pārliecinātos, ka mek­lēšana laimīgi beigusies. Turklāt pēc visa, kas bija noti­cis, - pēc bēgšanas vai, pareizāk sakot, Kolombas nolau­pīšanas — meiteni nedrīkstēja atstāt Mazajā Nelas pilī. Hercogiene parūpēsies par visu; viņa paņems Kolombu pie sevis, viņa uzraudzīs to daudz labāk nekā dueņja vai līgavainis; viņa uzraudzīs to kā sāncense, un Kolomba, kā mēs redzēsim, atradīsies jo stingrā apsardzībā.

Hercogiene lika piebraukt karieti.

—    Par šo notikumu gandrīz neviens neko nezina, — viņa sacīja meseram d'Esturviiam. — Bet jūs, d'Orbek, es ceru, neesat tāds cilvēks, kas piešķir nozīmi tādiem sī­kumiem kā meitenes aizbēgšana no mājām, vai ne? Tāpēc es neredzu iemesla, kura dēļ būtu jāatceļ jūsu kāzas un jāatsakās no mūsu nodomiem.

—    O, kundze! — aplaimotais mesers d' Esturvils zemu palocījās.

—    Laulības notiks ar tādiem pašiem noteikumiem, vai ne, hercogien? — d'Orbeks noprasīja.

—    Protams, ar tādiem pašiem noteikumiem, mans dār­gais grāf. Bet ar Benvenuto, — hercogiene turpināja, — lai kas viņš būtu — šīs neģēlīgās nolaupīšanas galve­nais vaininieks vai līdzdalībnieks —, varat būt mierīgs, dārgais vikont, es rēķinus nokārtošu, un, atriebdama vi­ņam par jums, es atriebšos arī par sevi.

—    Taču, kā stāsta, kundze, — Marmaņs iebilda, — bū­dams tik ļoti aizrāvies ar mākslu, karalis apsolījis Čellīni izpildīt jebkuru viņa vēlēšanos pēc tam, kad Jupitera skulptūra būs veiksmīgi atlieta.

—    Neraizējieties, vikont, es būšu nomodā. Es sagata­vošu šai dienai tādu pārsteigumu, kāds Čellīni pat sapņos nerādās. Paļaujieties uz mani un netraucējiet man rīko­ties.

Tas bija labākais, ko varēja darīt; jau sen neviens ne­bija redzējis hercogieni tik enerģisku, rosīgu un valdzi­nošu. Viņa starot staroja aiz prieka. Hercogiene tūdaļ no­sūtīja meseru d'Esturvilu pēc viņa sardzes vīriem, un drīz vien prevo, d'Orbeks un Marmaņs bruņotas sardzes pava­dība ieradās Nelas pilī, bet hercogiene d'Etampa lika ap­turēt karieti krastmalā kādu gabalu no pils un, degdama aiz nepacietības, vai ik brīdi lūkojās laukā pa karietes logu.

Tieši tai laikā mācekļi bija aizgājuši pusdienās, pilī bija vienīgi Askānio, Pagolo, mazais 2ans un abas sievietes. Benvenuto gaidīja pārrodamies tikai nākamajā vai aiznā­kamajā dienā. Ieraudzījis ciemiņus, Askānio nosprieda, ka prevo grib trešo reizi pārmeklēt pili, un, stingri sekodams skolotāja norādījumiem, ne vien nelika atnācējiem nekā­dus šķēršļus, bet sagaidīja tos ar vislielāko laipnību.

Prevo un viņa pavadoņi devās tieši uz lietuvi.

—   Atveriet mums šīs durvis! — d'Esturvils griezās pie Askānio.

Jauneklim sažņaudzās sirds ļaiinā priekšnojautā. 7'aču viņš varēja arī kļūdīties, tālab, nodomājis, ka mazākā svārstīšanās radītu aizdomas, Askānio mierīgi atdeva at­slēgas.

—    Paņemiet šīs garās kāpnes! — prevo pavēlēja sa­viem ļaudīm.