Hercogiene d'Etampa pirmā pārtrauca klusumu.
— Tad beidzot, mana mazā, jūs esat atgriezusies tēva paspārnē! — hercogiene sacīja, un viņas balsī, lai cik maigi viņa centās runāt, bija jaušamas apslēptas nievas.
— Labi, bet vispirms atļaujiet man izteikt sajūsmu par jūsu varonību: jūs esat… neparasti drosmīga savam vecumam, mans bērns!
— Tas tāpēc, kundze, ka manā pusē ir dievs, — Kolomba vienkārši atbildēja.
— Par kādu dievu jūs runājat, jaunkundz? A! Acīmredzot jūs domājat Marsu, — hercogiene d'Etampa sacīja, zobgalīgi piemiegdama acis, kā bija radusi to darīt galma aprindās.
— Es pazīstu tikai vienu dievu, kundze, taisnīgu un žēlsirdīgu dievu, kas vēlējis bagātajiem būt devīgiem un varenajiem — lēnprātīgiem. Un vai tiem, kas to neatzīst, jo pienāks diena, kad dievs neatzīs viņus pašus!
— Lieliski, jaunkundz, lieliski! — hercogiene iesaucās.
— Jūs esat izraudzījusies sprediķošanai īsti piemērotu vietu, un es no visas sirds apsveiktu šādu rīcību, ja vien neuzskatītu, ka tas ir nekaunīgs mēģinājums attaisnot savu netikumisko soli.
— Es nudien netaisos jūsu priekšā taisnoties, kundze. Turklāt ar kādām tiesībām jūs varat mani apsūdzēt? — tikko manāmi paraustījusi plecus, taču bez jebkāda aiz- kaitinajuma Kolomba atteica. — Kad man to jautās tēvs, es atbildēšu viņam ar pienācīgu cieņu. Ja viņš sāks mani rat, es pacentīšos attaisnoties, bet līdz tam laikam, kundze, atļaujiet man klusēt.
— Saprotu — jūs kaitina mana balss un jūs gribētu labāk palikt vienatnē un pasapņot par savu iemīļoto, vai ne?
— Nekāds troksnis, lai cik nepatīkams tas būtu, man netraucēs domāt par viņu, kundze, it īpaši, kad mans mīļotais atrodas nelaimē.
— Un jūs uzdrošināties atklāti runāt par savu mīlestību!
— Arī jūs, hercogien, mīlat viņu, taču baidāties šai mīlestībā atzīties, un tā ir visa atšķirība starp jums un mani, kundze.
— Neprātīgā meitene! — hercogiene iesaucās. — Kā liekas, viņa met man izaicinājumu!
— O nē! — Kolomba mierīgi atteica. — Tas nav izaicinājums, es tikai atbildu uz jūsu jautājumu, ko jūs pati liekat man darīt. Atstājiet mani vienu ar maniem sapņiem, un es atstāšu jūs vienu ar jūsu plāniem.
— Labi, lai notiek, un vaino pati sevi, mana mazā, ja reiz tu uzskati sevi par pietiekami spēcīgu, lai cīnītos ar mani; ja reiz tu atzinies man savā mīlestībā, tad atzīšos arī es — un ne vien savā mīlestībā, bet arī savā naidā. Jā, es mīlu Askānio un ienīstu tevi! Un kālab gan man būtu jāizliekas tavā priekšā, tev es varu pateikt visu, jo tev neviens neticēs, lai ko tu stāstītu par mani. Jā, es mīlu Askānio!
— Es jūtu jums līdz, kundze, — Kolomba rāmi atbildēja, — jo Askānio mīl mani.
— Jā, taisnība, Askānio mīl tevi; tomēr es piespiedīšu viņu aizmirst šo mīlestību, es savaldzināšu viņu; ja mans skaistums nespēs to izdarīt, es ņemšu palīgā melus un neapstāšos pat nozieguma priekšā — vai dzirdi? Ne velti es esmu Anna d'Eilī, hercogiene d'Etampa!
— Askānio iemīlēs, kundze, vienīgi to, kura viņu patiesi mīlēs.
— Vai dzirdat, ko viņa runā! — iesaucās hercogiene, kurai Kolombas pašpārliecība laupīja savaldīšanos. — Vai tik jūs nedomājat, ka jūsu mīlestība ir vienīgā visā pasaulē un nav salīdzināma ne ar kādu citu mīlestību?
— Es to neapgalvoju, kundze. Arī citas sirdis var mīlēt tikpat spēcīgi kā manējā, taču es šaubos, ka uz to butu spējīga jūsu sirds.
— Bet ko tu esi gatava darīt šīs mīlestības dēļ, kas, pēc tavām domām, man nav pieejama? Ko tu vari ziedot šīs mīlestības dēļ? Savu vientulību un vārdu, ko neviens nepazīst?
— Nē, kundze, es esmu ziedojusi savu sirds mieru.
— No kā tu esi atteikusies mīlestības dēļ? No smieklīgajām laulībām ar grāfu d'Orbeku?
— Nē, kundze, es atteicos pakļauties tēva gribai.
— Un ko tu vari dot savam mīļotajam? Slavu, bagātību, varu?
— Nē, kundze, es ceru darīt vinu laimīgu.
— Bet man, — hercogiene sacīja, — man padomā kas labāks: es upurēšu viņa dēļ paša karaļa draudzību, es nolikšu viņam pie kājām bagātību, titulus un slavu, es iecelšu viņu valdnieka tronī. Lūk, ko es viņam došu!
— Ko lai saku? — Kolomba pasmaidīja. — Jūsu mīlestība viņam dos visu, izņemot pašu mīlestību.
— Diezgan! Nevēlos dzirdēt muļķīgus salīdzinājumus, — hercogiene nikni uzkliedza, juzdama, ka Kolomba gūst virsroku.
Uz brīdi iestājās klusums, kura laikā Kolomba izturējās mierīgi un brīvi, turpretī hercogiene acīm redzami piktojās. Taču pamazām viņas seja noskaidrojās un atmaiga, tajā pavīdēja pat vēlīgums, lai gan bija grūti spriest, vai šīs jūtas ir īstas vai neīstas. Hercogiene pirmā atsāka pārtraukto cīniņu, kurā viņa par katru cenu gribēja uzvarēt.
— Bet ja nu tev, Kolomba, teiktu: «Atdod par viņu . savu dzīvību!» Kā tad tu rīkotos? — viņa vaicāja gandrīz vai sirsnīgi.
— O! Es atdotu to ar prieku!
— Es arī! — hercogiene iesaucās, un viņas balss ja arī nepārliecināja par viņas nodoma patiesīgumu, tad vismaz apliecināja viņas kaislības spēku. — Bet godu, — viņa turpināja, — sakiet — vai viņa dēļ jūs ziedotu savu godu?
— Ja ar godu jūs domājat manu labo slavu, tad es to ziedotu; ja turpretī ar godu jūs domājat tikumu, tad ne.
— Vai tad jūs nepiederat Askānio? Vai tad viņš nav jūsu mīļotais?
— Viņš ir mans līgavainis, kundze, un nekas vairāk.
— O, jūs viņu nemīlat! — hercogiene iesaucās. — Itin nemaz nemīlat! Gods — šis skaļais vārds jums ir dārgāks par mīlestību.