— Bet, ja jums, kundze, — par spīti savam biklumam. Kolomba aizkaitināta jautāja, — kāds sacītu: «Atsakieties viņa dēļ no tituliem, no varas, upurējiet karaļa labvēlību — nevis slepeni, kas būtu gaužām viegli, bet tā, lai visi par to uzzinātu!» — ja jums sacītu: «Anna d'Eiiī, hercogiene d'Etampa, atstāj savu pili, atsakies no bagātības, no galma un apmaini to visu pret pieticīgo zeltkaļa darbnīcu!» — kā tad jūs rīkotos, kundze?
— Es atsacītos to darīt viņa paša labā, — hercogiene atzinās, nebūdama spējīga melot, kad sāncense uz viņa tik cieši un pētoši raudzījās.
— Jūs atteiktos?
— Jā.
— O, jūs viņu nemīlat! — Kolomba iesaucās. — Slava — šī nožēlojamā laimes vīzija jums ir dārgāka par mīlestību!
— Es tikai sacīju, ka savu augsto stāvokli gribu saglabāt viņa labā. — hercogiene iebilda, sašutusi par savas sāncenses jauno uzvaru. — Es sacīju, ka gribu dalīties ar viņu slavā un bagātībā. Visi vīrieši agri vai vēlu kļūst godkārīgi.
— Jā, kundze, — Kolomba pasmaidīja, — bet Askānio itin nemaz nelīdzinās visiem šiem vīriešiem.
— Klusējiet! — satracinātā hercogiene iesaucās, piecirzdama ar kāju.
Šo viltīgo un valdonīgo sievieti jau divas reizes bija uzvarējusi neaizsargāta meitene, kurai, šķiet, bija jāsa- mulst, jau dzirdot hercogienes balsi vien. Taču uz visiem hercogienes d'Etampas naida un zobgalības pilnajiem jautājumiem Kolomba allaž atbildēja ar neviltotu vienkāršību, kas pretinieci atbruņoja. Hercogiene drīz vien sa prata, ka, aklu dusmu skubināta, izvēlējusies nepareizu ceļu. Un Anna d'Eiiī mainīja taktiku; patiesību sakot, viņa nebija gaidījusi, ka meitene izrādīsies ne vien skaista, bet arī gudra, un, pārliecinājusies, ka nevar uzveikt sāncensi ar spēku, viņa nolēma uzveikt viņu ar viltību.
Savukārt Kolomba, kā mēs jau redzējām, itin nemaz nenobijās no hercogienes d'Etampas naida izvirdumiem;
viņa tikai noslēdzās sevī un klusēja ar cieņu. Bet hercogiene, likdama lietā savu jauno plānu, apburoši smaidīdama, piegāja pie Kolombas un maigi saņēma viņas roku.
— Piedodiet, mans bērns, — viņa sacīja, — es, šķiet, pārlieku iekaisu: nevajag uz mani dusmoties; jums ir tik daudz priekšrocību, ka mana greizsirdība ir pilnīgi saprotama. Ak vai! Jūs droši vien, tāpat kā visi citi, uzskatāt mani par ļaunu sievieti. Taču patiesībā ļauns ir mans liktenis, nevis es pati. Piedodiet man! Vai tad mēs esam vainīgas, ka abas mīlam Askānio, un vai tādēļ mums būtu vienai otra jāienīst? It īpaši tas nebūtu jādara jums, jo jūs esat vienīgā, kuru viņš mīl; gluži otrādi, jums vajadzētu būt pret mani iecietīgai. Būsim abas kā māsas, vai gribat, Kolomba? Izrunāsimies atklāti, no visas sirds, un es mēģināšu izkliedēt nelāgo iespaidu, kādu droši vien radījušas manas neprātīgās dusmas.
— Runājiet, kundze, — Kolomba atturīgi noteica, ar nepārvaramu riebumu izraudama savu roku. — Runājiet, es klausos, — viņa atkārtoja.
— O, nomierinieties, mazā mežone! — hercogiene d'Etampa jautri atbildēja, lieliski saprazdama Kolombas atturības iemeslu. — Es neprasu no jums uzticēšanos bez pienācīgas garantijas no manas puses. Es izstāstīšu jums īsumā savu dzīves stāstu, lai jūs pazītu mani tikpat labi, kā es pazīstu pati sevi, un jūs redzēsiet, ka esmu daudz labāka, nekā jums tas šķiet. Mēs, tā saucamās galma dāmas, bieži vien kļūstam par upuri jaunām valodām. Par mums tenko aiz skaudības, lai gan patiesībā mēs būtu pelnījušas līdzjūtību. Nu, kaut vai jūs, mans bērns, — par ko jūs mani uzskatāt? Sakiet atklāti! Par pazudušu sievieti, vai ne?
Kolomba papurināja galvu, jo viņai bija grūti atbildēt uz šādu jautājumu.
— Vai tad es esmu vainīga, ka mani pazudināja? — hercogiene d'Etampa turpināja. — Jūs, Kolomba, esat baudījusi laimi, tālab nenicināt nelaimīgos; jūs esat izaugusi šķīstā vientulībā un neesat izjutusi, ko nozīmē tikt audzinātai godkārīgiem mērķiem; nelaimīgajām meitenēm, kas nolemtas šīm mokām, parāda vienīgi dzīves spožo pusi — tāpat kā upuriem, kurus pirms ziedošanas apber ar ziediem. Šīs meitenes nedrīkst mīlēt, toties tām jāprot patikt. Kopš mazām dienām man iedvesa, ka nav lielākas laimes kā valdzināt karali; skaistumu, ko dievs dod sievietei, lai viņa dāvātu to vīrietim kā atlīdzību par patiesu mīlestību, man piespieda atdot par spožu titulu, manu sievišķīgo pievilcību pārvērta par lamatām. Sakiet man, Kolomba, — kā var pareizi rīkoties meitene, kurai kopš mazotnes, kad viņa vēl nezina, kas ir labs un kas ir ļauns, iestāstīts, ka labais ir ļaunais, bet ļaunais ir labais? Tālab, lai arī visi uzskata mani par neglābjami pazudušu, es tomēr nekritīšu izmisumā. Varbūt dievs piedos man manus negribētos nomaldus, jo man līdzas nebija neviena, kas īstajā brīdī man atgādinātu par viņu. Ko gan es varēju darīt, būdama vāja, bezpalīdzīga un vientuļa? Meli un viltus kļuva par manu Vienīgo ieroci. Taču, ticiet, es neesmu radīta tādai dzīvei, par ko liecina mana mīlestība pret Askānio un tas, ka, iemīlējusi viņu, es sajutu neizsakāmu laimi un reizē svelošu kaunu. Vai tagad, mans mīļais bērns, jūs mani saprotat?
— Jā, kundze, — Kolomba naivi atbildēja, jo viņu bija maldinājusi lieliski notēlotā atklātība.
— Tātad jūs jūtat man līdz? — hercogiene d'Etampa iesaucās. — Jūs atļausiet man mīlēt Askānio iztālēm, vientulībā, nelolojot, nekādas cerības; es nebūšu jūsu sāncense, jo viņš mani nekad neiemīlēs, toties būšu jums agri mirušās mātes vietā un, labi pazīdama ļaužu melus, viltu un zemisķumu, vadīšu jūs un pasargāšu no ļaunuma. Tagad jūs varat man pilnīgi uzticēties, jo zināt visu manu dzīvi. Bērns, kura sirdī tika uzkurinātas sievišķīgās kaislības, — tāda ir mana pagātne. Bet, kas es tagad esmu, to jūs redzat pati: man ir kauns, ka esmu karaļa favorīte. ĪMana nākotne ir mīlestība pret Askānio, mana, nevis viņa mīlestība, jo, kā jūs nupat sacījāt un arī es pati to apzinos, Askānio mani nekad neiemīlēs, bet tieši tāpēc mana mīlestība būs skaidra un šķīstīs manu dvēseli. Bet tagad ir jūsu kārta izstāstīt man atklāti savu dzīves stāstu. Runājiet, mans bērns!