— Mans dzīves stāsts, kundze, ir ļoti īss un ļoti vienkāršs, — Kolomba atbildēja. — Tās ir trīs mīlestības. Es mīlēju, mīlu un vienmēr mīlēšu dievu to kungu, savu tēvu un Askānio. Agrāk, kad es vēl nepazinu Askānio, es tikai sapņoju par šādu mīlestību; tagad, kad mēs esam šķirti, tā man sagādā ciešanas; nākotne turpretī ir cerību pilna.
— Lieliski, — hercogiene sacīja, apslāpēdama greizsirdību un teju, teju apvaldīdama asaras, — bet esiet atklāta
līdz galam. Ko jūs domājat darīt tagad, Kolomba? Kā gan jūs, nabaga meitene, varat cīnīties ar tādiem ietekmīgiem cilvēkiem kā jūsu tēvs un grāfs d'Orbeks? Nemaz jau nerunājot par to, ka jūs no pirmā acu uzmetiena iemīlējis karalis.
— Ak dievs! — Kolomba nočukstēja.
— Bet, tā kā karaļa uzmanību jums pievērsa jūsu sāncense hercogiene d'Etampa, jūsu draudzene Anna d'Eiiī jūs atbrīvos no šī pielūdzēja; tātad karali atmetīsim; paliek jūsu tēvs un grāfs d'Orbeks. Viņu godkāre nav tik vienkārši uzveicama kā Fransuā Pirmā acumirklīgā aizraušanās.
— Tad izdariet savu labo darbu līdz galam, kundze! — Kolomba iesaucās. — Paglābiet mani no viņiem, tāpat ka paglābsiet no karaļa!
— Man ir tikai viens līdzeklis, kā palīdzēt jums, — hercogiene sacīja, itin kā apsvērdama kaut ko.
— Kāds?
— Jūs nobīsieties, atsacīsieties sekot manam padomam
— O, ja vajadzīga vienīgi drosme, tad runājiet!
— Apsēdieties un klausieties, — hercogiene d'Etampa laipni sacīja, nosēdinādama Kolombu uz soliņa blakus savam krēslam un aplikdama viņai roku ap vidukli. — Taču nenobīstieties jau no pirmajiem vārdiem vien!
— Vai tas būs kas šausmīgs? — Kolomba vaicāja.
— Redziet, mīļais bērns, jūs esat nevainojami tikla un skaidra, bet mēs dzīvojam — ak vai! — tādā laikā un tādā sabiedrībā, kur šāda apburoša nevainība ir bīstama, jo tā atbruņo jūs ienaidnieku priekšā, kurus var uzveikt vienīgi ar viņu pašu ieročiem. Tāpēc papūlieties nolaisties no debesu augstumiem un ielūkojieties acīs īstenībai. Jūs nupat sacījāt, ka upurētu Askānio dēļ savu labo slavu. Tik daudz es nemaz no jums neprasīšu, pietiks ar to, ka jūs skata pēc upurēsiet savu uzticību mīļotajam. Vai tad jūs, tik vientuļa un neaizsargāta, varat cīnīties pret likteni, vai tad jūs, muižnieka meita, varat precēties ar zeltkaļa mācekli? Tas ir neprāts! Uzklausiet labāk draudzīgu padomu: nepretojieties, piekrītiet laulībām ar grāfu d'Orbeku, sirds dziļumos palikdama savam Askānio šķīsta līgava un uzticama sieva! Grāfam jūs esat vajadzīga vienīgi tāpēc, lai viņš varētu piepildīt savus godkārīgos nodomus; bet, kļuvusi par grāfieni d'Orbeku, jūs viegli vien varēsiet izjaukt visus šos nekrietnos plānus, jo jums vajadzēs tikai paziņot par to un jūs saņemsiet palīdzību. Toties tagad, sakiet — kas tagad jūs atbalstīs? Neviens. Pat es neuzdrošinos palīdzēt jums cīnīties pret tēva likumīgajām tiesībām, turpretī izjaukt jūsu nākamā vīra plānus es palīdzēšu jums kā mācēdama. Apdomājiet visu labi! Pa- kļaujieties, mans bērns, lai kļūtu par sava likteņa noteicēju; izliecieties upurējam brīvību, lai iegūtu neatkarību. Un tad jums vienmēr iedvesīs spēku doma, ka Askānio ir jūsu vienīgais likumīgais vīrs, ka laulība ar jebkuru citu ir svētuma zaimošana, un jūs rīkosieties tā, kā sirds jums pavēlēs, sirdsapziņa jūs nekad nemocīs, bet sabiedrība, kuras priekšā būs ievērotas visas pieklājības normas, jūs attaisnos.
— O, kundze! — Kolomba klusi iesaucās, pietrūkdamās kājās un izraudamās no hercogienes rokām. — Es nezinu, vai esmu jūs pareizi sapratusi, bet, manuprāt, jūs iesakāt man izdarīt nelietību.
— Ko jūs teicāt! — hercogiene izlikās sašutusi.
— Es teicu, kundze, ka tikums nav savienojams ar zemisku viltu; es teicu, ka man ir kauns par jums; es teicu, ka jūs, maskēdama savu naidu ar draudzību, vilināt mani slazdā. Jūs gribat iegrūst mani negodā Askānio acīs, jo lieliski zināt, ka Askānio nekad nespēs mīlēt sievieti, ko viņš nicina, vai nav tiesa?
— Lai arī tas tā būtu! — hercogiene d'Etampa iesaucās, nejaudādama vairs savaldīties. — Galu galā šī komēdija mani ir nogurdinājusi. Tu saki, ka negribi nokļūt slazdā, kurā es tevi vilinu. Lieliski! Es iegrūdīšu tevi bezdibenī! Ielāgo reiz uz visiem laikiem: vai tu gribi to vai negribi, bet ar grāfu d'Orbeku tu apprecēsies!
— Tātad es kļūšu par vardarbības upuri, kas būs mans attaisnojums, un, pakļaudamās spēkam, ja vien es tam pa- kļaušos, es neaptraipīšu savu mīlestību.
— Tātad tu vēl domā cīnīties?
— Ar visiem līdzekļiem, kādi vien būs nabaga meitenes rīcībā. Es nekad nedošu piekrišanu šīm laulībām. Jūs ielik- siet ar varu manu roku šā cilvēka rokā, bet es sacīšu «nē»! Jūs aizvedīsiet mani pie altāra, un arī tad es sacīšu «nē»! Piespiedīsiet mani nomesties ceļos garīdznieka priekšā, un arī tad es sacīšu «nē»!
— Un kas par to! Ja laulības būs notikušas, Askānio noticēs, ka tu esi devusi tām savu piekrišanu.
— Es ceru, kundze, ka laulības nenotiks.
— Kas tad, interesanti zināt, tevi paglābs no tām?
— Debesu tēvs un kāds cilvēks uz zemes.
— Šis cilvēks atrodas cietumā!
— Nē, kundze, viņš ir brīvībā.
— Kas tad viņš ir?
— Benvenuto Čellīni.
Izdzirdusi pieminam tēlnieku, kuru viņa uzskatīja par savu niknāko ienaidnieku, hercogiene sakoda zobus aiz dusmām. Viņa jau dzīrās pavērt muti, lai atkārtotu šo vārdu kopā ar kādu briesmīgu lāstu, kad pēkšņi pavērās portjera un pāžs paziņoja, ka ieradies karalis.
Hercogiene ar smaidu uz lūpām aizsteidzās pretī Fransuā Pirmajam un ieveda viņu savā istabā, pamājusi kalpotājiem, lai uzmana Kolombu.