Hercogiene ar smaidu uz lūpām aizsteidzās pretī Fransuā Pirmajam un ieveda viņu savā istabā, pamājusi kalpotājiem, lai uzmana Kolombu.
XXX
BENVENUTO LIKSTAS
Stundu pēc Askānio apcietināšanas un Kolombas aizvešanas Benvenuto lēnā solī jāja pa Augustīniešu krastmalu: viņš nule bija šķīries no karaļa un galminiekiem, kurus visu ceļu tika smīdinājis ar saviem amizantajiem stāstiem, veikli savīdams izdomu ar paša piedzīvojumiem; turpretī tagad, palicis viens, viņš pilnām nodevās savām domām: jautrais stāstnieks bija pārvērties par sapņotāju. Pavada izslīdēja viņam no rokām, un sejā iegula pārdomu rievas; Čellīni domāja par Jupitera atliešanu bronzā, no kā tagad bija atkarīga ne vien viņa tēlnieka slava, bet arī viņam tik dārgā Askānio laime; šķita, ka bronza pirms vārīšanās kausējamā krāsnī jau virda viņa smadzenēs. Tomēr ārēji viņš bija mierīgs.
Pie sava nama vārtiem Benvenuto apstājās, izbrīnījies, ka nedzird ierastos veseru klaudzienus: pils melnoja drūma un mēma, itin kā tajā nebūtu nevienas dzīvas dvēseles; pēc tam maestro divreiz pieklauvēja pie vārtiem, taču neviens neatsaucās; tikai pēc trešā klauvējiena iznāca Skocone un atdarīja vārtus.
— Ak, mans kungs, beidzot! — viņa iesaucās, ieraudzījusi Benvenuto Čellīni. — Ak vai! Kāpēc gan jūs ne- pārradāties pāris stundu agrāk?
— Kas tad noticis? — Benvenuto jautāja.
— Bija ieradušies prevo, grāfs d'Orbeks un hercogiene d'Etampa.
— Un tad?
— Viņi pārmeklēja pili.
— Tālāk!
— Marsa galvā viņi atrada Kolombu.
— Nevar būt!
— Hercogiene aizveda Kolombu sev līdzi, bet prevo nosūtīja Askānio uz Šatlē.
— Mūs kāds ir nodevis! — Benvenuto iesaucās, iesizdams ar roku pa pieri un piecirzdams kāju pie zemes.
Un tūdaļ viņā, kā parasti, iedegās atriebības alkas, viņš palaida zirgu vienu pašu uz stalli, bet pats iemetās darbnīcā.
— Visi pie manis! — viņš iekliedzās. — Visi!
Vienā acumirklī ap viņu sapulcējās visi mācekļi.
Čellīni katru stingri nopratināja, taču neviens nezināja
ne vien Kolombas paslēptuvi, bet arī to, kā ienaidniekam bija izdevies to atklāt; visi, pat Pagolo, kuru Čellīni tūrē j'a aizdomās vairāk par citiem, pilnīgi attaisnoja sevi viņa acīs. Un lieki būtu sacīt, ka uz krietno vācieti nekrita pat aizdomu ēna, bet Simonām Kreilim tā tikai viegli pārslīdēja pāri.
Redzēdams, ka turpināt nopratināšanu nav nekādas jēgas un nav arī kam atriebties, Benvenuto, kā parasti, zibenīgi pieņēma lēmumu, un, pārbaudījis, vai zobens ir pie sāniem un duncis viegli slīd makstī, viņš piesacīja mācekļiem palikt savās vietās, lai nepieciešamības gadījumā viņus varētu viegli atrast. Pēc tam viņš strauji izgāja no darbnīcas, noskrēja lejā pa lieveņa kāpnēm un izmetās uz ielas.
Benvenuto seja, gaita un visas kustības liecināja par vislielāko satraukumu. Patiešām — viņu tirdīja milzums domu, milzums plānu, milzums šaubu. Askānio ieslodzīts cietumā tieši tagad, kad Jupitera atliešanai nepieciešams ikviens māceklis un it īpaši Askānio, kam ir visgaišākā galva. Aizvesta prom Kolomba, un kas zina, vai viņa nezaudēs vīrišķību, atrazdamās ienaidnieka nometnē. Kolombas skaidrā un klusā ticība, kas bija viņas labākais sargs pret nelāgām domām un visu slikto, varēja atstāt meiteni, kad viņai visapkārt tik daudz briesmu un draudu.
Nokaudamies ar visām šīm domām, Čellīni pēkšņi atcerējās kādu sarunu ar Askānio. Viņš toreiz bija brīdinājis savu skolnieku par viltīgās hercogienes iespējamo atriebību, taču Askānio smaidīdams bija atteicis: «Hercogiene d'Etampa neuzdrošināsies darīt man ļaunu, jo es viņu varu ar vienu vārdu pazudināt.» Kad Čellīni lūdza paskaidrot sacītā jēgu, Askānio paziņoja: «Atklāt jums tagad noslēpumu nozīmētu kļūt par nodevēju. Pagaidīsim līdz tai dienai, kad tas man būs vienīgais glābiņš.»
Benvenuto toreiz saprata, ka viņa māceklim tā darīt liek cēlas jūtas, un viņš vairāk neko nejautāja. Tāpēc tagad vispirms jāsatiek Askānio. Viņš vairs nedrīkst būt tik delikāts kā iepriekšējā reizē.
Benvenuto Čellīni vārdi nekad neatšķīrās no darbiem. Doma par tikšanos ar Askānio nebija vēl lāgā ienākusi prātā, kad viņš jau dauzījās pie Šatlē cietokšņa durvīm. Drīz vien atvērās lodziņš, un cietumsargs noprasīja Čellīni, kas viņš tāds ir. Aiz cietumsarga pustumsā stāvēja vēl kāds cilvēks.
— Es esmu Benvenuto Čellīni, — zeltkalis atbildēja.
— Kas jums vajadzīgs? — cietumsargs turpināja izvaicāt.
— Man jāsatiek apcietinātais, kas tiek turēts šai cietumā.
— Kā sauc šo cilvēku?
— Askānio.
— Askānio ieslodzīts vieninieku kamerā, un viņam nav tiesību tikties ar apmeklētājiem.
— Bet kāpēc Askānio atrodas vieninieku kamerā?
— Viņš tiek apvainots noziegumā, kas sodāms ar nāvi. „ — Tad vēl jo vairāk man viņš ir jāredz! — Benvenuto iesaucās.
— Jums ir dīvaina loģika, senior Čellīni, — ņirdzīgi sacīja cilvēks, kas slēpās ēnā. — Satlē cietumā tā spriest nav pieņemts.
— Kas tur ņirgājas par maniem vārdiem? Kas uzdrošinās smieties par manu lūgumu? — Benvenuto iekaisa.
— Es, — atbildēja tā pati balss, — es, Robērs d'Esturvils, Parīzes prevo. Katram sava reize, senjor Čellīni. Katrā spēlē ir zaudējums un revanšs. Jūs vinnējāt pirmo partiju, es — otro. Jūs nelikumīgi atņēmāt man pili, es likumīgi arestēju jūsu mācekli. Jūs nevēlējāties atdot man pili, varat būt mierīgs, es neatdošu jums mācekli. Bet jūs jau esat tik uzņēmīgs un drosmīgs, jums ir vesela armija uzticamu draugu! Drošāk uz priekšu, bezbailīgais cietokšņu sturmētāj! Drošāk uz priekšu, veiklais mūru iekarotāj! Drošāk uz priekšu, vārtu dragātāj! Taisnā ceļā uz Šatlē! Es jūs gaidu!