Tieši tādā stāvoklī atradās Benvenuto, kad viņš griezās pie karaļa pāža ar lūgumu pieteikt viņu Fransuā Pirmajam.
— Karalis nepieņem, — pāžs atbildēja.
— Vai tiešām jūs mani nepazīstat? — Benvenuto brīnījās.
— Gluži otrādi, es jūs ļoti labi pazīstu.
— Es esmu Benvenuto Čellīni, un man jebkurā laikā atļauts apmeklēt viņa majestāti!
— Tieši tāpēc, ka jūs esat Benvenuto Čellīni, jūs nedrīkstat ieiet, — pāžs atbildēja.
Benvenuto apstulba.
— Ā! Tas esat jūs, msjē de Term? — pāžs turpināja, uzrunādams galminieku, kas bija ieradies vienā laikā ar Čellīni. — Nāciet, lūdzu, iekšā! Un jūs, grāf de la Faj, un jūs, marķīz de Prē.
— Bet es? Vai tad es nedrīkstu ieiet zālē? — Benvenuto iesaucās, nobālēdams aiz dusmām.
— Jūs? Nē, nevarat. Atgriezies pirms desmit minūtēm, karalis pavēstīja: «Kad ieradīsies šis nekaunīgais floren- cietis, paziņojiet viņam, ka es nevēlos viņu redzēt, un iesakiet viņam būt savaldīgākam, ja viņš negrib salīdzināt Šatlē cietumu ar Santandželas cietoksni.»
— Kaut man pietiktu pacietības! Kaut pietiktu! — Benvenuto murmināja dobjā balsī. — Dievs ir mans liecinieks, es neesmu radis, ka valdnieki liek man gaidīt. Vatikāns nav sliktāks par Luvru, un pāvests Leons X nav sliktāks par Fransuā Pirmo, un tomēr es nekad neesmu gaidījis pie Vatikāna vārtiem, nedz arī Leona X priekšistabā. Es noprotu; kas ir noticis: karalis nupat kā atgriezies no hercogienes d'Etampas, kas paguvusi viņu noskaņot pret mani. Jā, jā, tā tas ir! Jāpaciešas Askānio dēļ, Kolombas dēļ!
Taču, par spīti šim labajam nodomam, Benvenuto bija spiests atbalstīties pret kolonnu: kājas viņam ļodzījās un sirds draudēja izlēkt no krūtīm. Pēdējais apvainojums ne vien aizskāra viņa patmīlību, bet arī sāpīgi ievainoja viņa labākās jūtas pret karali. Čellīni sirdi pārņēma izmisums un sāpes, bet cieši sakniebtās lūpas, drūmais skatiens un krampjaini sažņaugtās dūres liecināja par viņa bēdu dziļumu.
Un tomēr pēc brīža viņš saņēmās, ar strauju galvas kustību atmeta atpakaļ pār pieri krītošos matus un stingrā un apņēmīgā solī izgāja laukā no pils. Visi klātesošie neviļus ar cieņu noraudzījās viņam nopakaļ.
Benvenuto šķita mierīgs, vienīgi pateicoties savām ārkārtējām pašsavaldīšanās spējām, jo patiesībā viņš jutās kā medību suņu vajāts briedis. Kādu laiku mākslinieks gāja, neapjēgdams, uz kurieni viņš iet un kālab viņš iet; viņš redzēja visapkārt vienīgi pelēku mig'u, juta vienīgi to, cik strauji asinis rit dzīslās, un jautāja pats sev gluži kā dzērumā, vai tas ir sapnis vai īstenība. Vienas stundas laikā viņu bija trīsreiz aizraidījuši prom. Viņš, Benvenuto Čellīni, valdnieku, pāvestu un karaļu luteklis, bija trīsreiz atstāts aiz durvīm, viņš, Benvenuto Čellīni, kura priekšā plaši atvērās visas durvis, jau viņam tuvojoties vien. Turklāt, par spīti trīskārtējam apvainojumam, viņš spiests apvaldīt savas dusmas un slēpt kauna sārtumu vaigos: viņš nedrīkst ļaut vaļu jūtām, kamēr nav izglābis Askānio un Kolombu. Benvenuto šķita, ka visi garāmgājēji, lai tie būtu kas būdami — bezrūpīgi dīkdieņi vai pilsētnieki, kuri steidzas darīšanās, — redzēja viņa sejā trīskārtējo apvainojumu, ko viņš bija pacietis. Droši vien tas bija vienīgais brīdis Čellīni dzīvē, kad apkaunotais dižgars šaubījās par sevi. Tikai pēc tam, kad veselu ceturtdaļstundu Benvenuto bija bezmērķīgi klīdis apkārt, viņš beidzot atguvās un pacēla galvu: vājuma brīdis bija pāri, un viņš atkal sajuta spēku pieplūdumu.
— Gan redzēsim! — viņš skaļi iesaucās, vienas vienīgas domas, vienas vienīgas vēlēšanās pārņemts. — Gan redzēsim, vai viņi uzdrīkstēsies tāpat pazemot tēlnieku, kā nule pazemojuši cilvēku! Gan redzēsi, tēlniek, ko viņi sacīs, kad tu atkal liksi viņiem jūsmot par savu darbu! Tad saturies, Jupiter, un pierādi, ka tu joprojām valdi ne vien pār dieviem, bet arī pār cilvēkiem!
Pateicis šos vārdus, Benvenuto, itin kā pārdabiska spēka pārņemts, ātri soļoja uz Turnelas pili, bijušo karaļa rezidenci, kur vēl aizvien dzīvoja vecīgais konetabls Anns de Monmoransī.
Lai cik satraukts un nepacietīgs bija Benvenuto, viņam tomēr vajadzēja gaidīt veselu stundu, lai piekļūtu pie Fransuā Pirmā armijas virspavēlnieka, kuru allaž ielenca galminieku un lūdzēju pūlis; beidzot viņu ieveda pie konetabla.
Anns de Monmoransī, zem gadu nastas mazliet salīcis gara auguma vīrs, augstprātīgs, dzedrs, sausnējs, ar spriganu skatienu un atskabargainu valodu, allaž bija sliktā garastāvoklī un pastāvīgi īgņojās. Droši vien viņš justos pazemots, ja kāds redzētu viņu smejamies. Kā gan šis drūmais vecis varēja iepatikties simpātiskajam un laipnajam Francijas karalim? Acīmredzot izskaidrojums tam jāmeklē likumā par pretstatu pievilkšanos: Fransuā Pirmajam piemita apbrīnojama prasme atstāt labu iespaidu, un no viņa aizgāja apmierināti pat tie, kuru lūgumus viņš noraidīja; turpretī konetabls aizkaitināja pat tos, kuru lūgumus viņš izpildīja. Nebūdams apveltīts ar spožu talantu, viņš tomēr prata iedvest karalim uzticību ar savu karavīra nelokāmību un diktatora cienīgumu.