Kad Benvenuto iegāja pie viņa, konetabls, kā parasti, soļoja šurpu turpu pa istabu. Atbildot uz Čellīni sveicienu, viņš palocīja vienīgi galvu; pēc tam pēkšņi apstājās un, uzlūkodams apmeklētāju ar caururbjošu skatienu, noprasīja:
— Kas jūs tāds esat?
— Benvenuto Čellīni.
— Jūsu nodarbošanās?
— Es esmu karaļa zeltkalis, — Benvenuto atbildēja, izbrīnījies, ka viņam uzdod šādu jautājumu, kad viņš nosaucis savu vārdu.
— Jā, jā, pareizi. Es jūs atceros, — konetabls norūca. — Un ko jūs vēlaties, mans dārgais? Gribat saņemt pasūtījumu? Ja tāds ir jūsu nāciena nolūks, tad es jūs brīdinu: jūs velti šķiežat laiku. Goda vārds, nesaprotu, kāpēc tagad visi kā uzburti uz mākslu. Tā ir gatavā sērga, kas vienīgi man nav pielipusi. Nē, skulptūra mani itin nemaz nesaista, msjē zeltkali. Piedāvājiet savus pakalpojumus kādam citam. Palieciet sveiks!
Benvenuto jau dzīrās iet prom.
— Ak dievs, — konetabls turpināja, — neņemiet manu atteikumu tik ļoti pie sirds, galmā atliku likām mērkaķu, kas, atdarinādami karali, tēlo mākslas pazinējus, patiesībā no tās neko nesajēgdami. Kas attiecas uz mani, tad — iegaumējiet uz visiem laikiem — es atzīstu vienīgi karavīra amatu, un tāpēc, atklāti sakot, man simtkārt mīļāka ir ražena zemniece, kas katru gadu dzemdina bērnu, tas ir, dod valstij karavīru, nekā nožēlojams skulptors, kurš velti iznieko laiku, atliedams bronzas cilvēkus, no kuriem nav nekāda labuma, vienīgi lielgabali kļūst dārgāki.
— Bet jūsu gaišība, — Benvenuto iebilda, noklausījies šo garo tirādi ar pašam neaptveramu pacietību, — es neesmu ieradies pie jums, lai runātu par mākslu, bet gan par goda lietu.
— Tas ir pavisam kas cits. Kas tad jums vajadzīgs? Runājiet, tikai labi ātri!
— Vai atceraties, jūsu gaišība, karalis reiz jūsu klātbūtnē apsolījās izpildīt jebkuru manu vēlēšanos, kad es būšu atlējis bronzā Jupitera statuju? Vina majestāte vēl lūdza jūs un kancleru Puajē atgādināt viņam šo solījumu gadījumā, ja tas viņam būtu piemirsies.
— Atceros. Un kas tad ir?
— Jūsu gaišība, tuvojas diena, kad es pazemīgi lūgšu, lai jūs atgādinātu karalim šo solījumu. Vai jūs to apsolāt?
— Un tādēļ jūs traucējat mani, cienītais kungs? — konetabls iesaucās. — Jūs esat atnācis, lai lūgtu man darīt to, kas ir mans pienākums?
— Jūsu gaišība!
— Jūs esat nekauņa, msjē zeltkali. Tad ziniet, ka konetablam Annām de Monmoransī nav jāsaka, lai viņš rīkotos, kā godīgam cilvēkam jārīkojas. Karalis man lūdza atgādināt viņam doto solījumu, un — karalis lai neņem ļaunā — viņam vajadzētu biežāk tādā veidā nodrošināties. Labi, es izdarīšu to, lai arī mans atgādinājums viņa majestātei nebūtu pa prātam. Palieciet sveiks, msjē Čellīni, mani gaida citi pienākumi.
Pateicis šos vārdus, konetabls uzgrieza Benvenuto muguru un pamāja sulainim, lai tas ielaistu nākamo apmeklētāju.
Savukārt Benvenuto, atvadījies no konetabla, kura raupjā, bet atklātā izturēšanās viņam bija pa prātam, joprojām atrazdamies drudžaina satraukuma varā, joprojām tās pašas urdošās domas pārņemts, devās pie kanclera Puajē, kas dzīvoja turpat tuvumā pie Sentantuāna vārtiem.
Kanclers Puajē gan pēc ārējā izskata, gan pēc sava rakstura bija pilnīgs pretstats mūžīgi sadrūmušajam, itin kā olekti norijušām konetablam Annām de Monmo- ransī. Puajē bija laipns, asprātīgs, viltīgs; viss viņa augums, šķiet, bija iegrimis sermuļādās, no kurām rēgojās laukā vienīgi iesirma galva ar kailu pakausi, gudras, vērīgas acis, plānas lūpas un kalsnas, bālas rokas. Viņš, liekas, bija tikpat godprātīgs kā konetabls, toties atklātība viņam piemita krietni mazākā mērā.
Arī šeit Benvenuto bija spiests gaidīt kādu pusstundu. Taču viņš jau bija pieradis pie gaidīšanas: viņu vairs nevarēja pazīt.
— Jūsu gaišība, — Čellīni sacīja, kad beidzot viņu ieveda kanclera kabinetā, — es atnācu, lai atgādinātu jums kādu solījumu, ko viņa majestāte man deva jūsu klātbūtnē, turklāt lūgdams jūs būt ne vien par liecinieku, bet arī par galvinieku.
— Es saprotu jūs, meser Benvenuto, — Puajē viņu pārtrauca, — un, ja jums labpatīk, esmu ar mieru vajadzības gadījumā atgādināt to viņa majestātei; tomēr mans pienākums ir brīdināt jūs, ka no likuma viedokļa jums nav ne mazāko tiesību kaut ko pieprasīt, jo karalis devis jums solījumu mutiski, paļaudamies uz jūsu pieticību, un tam nav nekāda spēka tiesas un likuma priekšā; ja karalis izpildīs jūsu lūgumu, tad vienīgi aiz savas bruņnieciskās augstsirdības.
— Tieši tāpat domāju arī es, jūsu gaišība, — Benvenuto atbildēja, — un lūdzu jūs neaizmirst vajadzīgajā brīdī pienākumu, ko karalis jums uzticējis, visu pārējo atstājot viņa majestātes ziņā.
— Lieliski, — Puajē noteica, — tādā gadījumā varat pilnīgi paļauties uz mani, mans dārgais Čellīni.
Benvenuto aizgāja no kanclera, mazliet nomierinājies, taču asinis viņa dzīslās vēl aizvien kūsāja un rokas aizvien vēl drebēja kā drudzī. Domas, kuras bija sasaistījis tik ilgi sevī apslāpētais aizvainojums un dusmas, beidzot izlauzās brīvē; viņam vairs neeksistēja nedz laiks, nedz telpa: sparīgi soļodams pa ielu, Benvenuto gluži kā murgainā sapnī redzēja Stefānas gaišo tēlu, Rafaela del Moro darbnīcu, Santandželas cietoksni un Kolombu Mazās Nelas pils dārzā. Tai pašā laikā viņš sajuta ieplūstam sevī kādu pārdabisku spēku un viņam šķita, ka viņš lidinās augstu padebešos.
Tādā neparastā noskaņojumā Čellīni atgriezās Lielajā Nelas pilī.