Visi mācekļi, kā viņš bija piekodinājis, atradās savās vietās.
— Bet nu, mani bērni, žigli pie darba! Sāksim atliet Jupiteru! — viņš sauca jau no darbnīcas sliekšņa.
— Labdien, maestro, — sacīja Zaks Obrī, kas, jautri dungodams, ienāca darbnīcā tūlīt aiz Benvenuto Čellīni. — Vai tiešām jūs neredzējāt un nedzirdējāt mani? Jau krietnas piecas minūtes es sekoju jums un saucu jūs; jūs soļojāt tik ātri, ka esmu gluži aizelsies. Bet kas šeit noticis, kāpēc jūs visi esat tik drūmi kā tiesneši?
— Uz lietuvi! Žiglāk, žiglāk! — Benvenuto turpināja, šķiet, itin nemaz neievērodams Zaķu Obrī. — Viss atkarīgs no tā, kā izdosies atliet skulptūru. Lai žēlīgais dievs stāv mums klāt! Ak, mans draugs, — viņš aprauti turpināja, uzrunādams gan mācekļus, gan Obrī. — Ak, mans dārgais Zak, ja tu zinātu, kas šeit bez manis noticis, cik nelietīgi viņi izmantojuši manu prombūtni!
— Kas jūs tā sarūgtinājis, maestro? — Zaks Obrī vaicāja, viņu darīja nemierīgu Čellīni neparastais satraukums un mācekļu nomāktais izskats.
— Vispirms, puiši, sanesiet labi daudz egļu malkas! Ņemiet vissausāko, zināt, to, kas sagatavota pirms pusgada. Bet noticis ir tas, mans krietnais Zak, ka mans Askānio ieslodzīts Šatlē cietoksnī un Kolomba, šī burvīgā meitene, prevo meita, kuru Askānio mīl, izzagta no Marsa statujas, kur es viņu slēpu, un atrodas pie savas niknākās ienaidnieces hercogienes d'Etampas. Bet mēs viņus izglābsim. Hei, hei! Kur tu skrien, Herman? Malka atrodas nevis pagrabā, bet pagalmā.
— Askānio apcietināts! — Obrī iesaucās. — Kolomba nolaupīta!
— Jā, kāds nelietīgs okšķeris izsekojis nelaimīgos bērnus un atklājis noslēpumu, ko es slēpu pat no jums, dājgais Zak. Bet gan es dabūšu rokā šo nelieti! … Veicīgāk, puiši, veicīgāk! Un tas vēl nav viss. Vari iedomāties, karalis vairs nevēlas mani redzēt, lai gan vēl nupat dēvēja mani par savu draugu. Tici nu cilvēku draudzībai! Lai gan patiesībā karaļi nav cilvēki, bet tikai karaļi. Visas manas pūles iekļūt Luvrā izrādījās veltīgas, mani nepielaida pie viņa majestātes, es nevarēju viņam pateikt ne vārda. Tad lai pasaka viņam visu mana statuja! Gatavojiet ātrāk veidni, mani draugi, nezaudēsim velti ne mirkli! Iedomājieties, šī briesmīgā sieviete tagad visādi pazemo nabaga Kolombu, šis nekrietnais prevo ņirgājas par mani, bet cietumsargi spīdzina Askānio! O, šīs briesmīgās vīzijas visu dienu rēgojas man acu priekšā, mans dārgais Zak! Es atdotu desmit gadus no savas dzīves, ja tikai kāds piekļūtu pie Askānio un uzzinātu no viņa noslēpumu, kas pakļautu manai varai augstprātīgo hercogieni; saproti, Zak, Askānio zina kādu svarīgu, ar hercogieni saistītu noslēpumu, ko cēlais jauneklis negribēja atklāt pat man. Un tomēr es savu panākšu! Nebēdājies, Stefāna, es aizstāvēšu tavu dēlu līdz pēdējam elpas vilcienam un izglābšu viņu! Jā, izglābšu! Ak, ja manās rokās nonāktu šis neģēlis, kas mūs nodevis, es nožņaugtu viņu pats savām rokām! Kaut man būtu lemts nodzīvot vēl trīs dienas, Stefāna, jo man ir tāda sajūta, ka uguns, kas dedzina manu dvēseli, kuru katru brīdi var aprīt arī manu miesu. O, vai tiešām es nomiršu, tā ari nepabeidzis Jupiteru? Pie darba, mani bērni! Ātrāk pie darba!
Jau sākumā, tiklīdz Benvenuto Čellīni bija pateicis pirmos vārdus, Zaks Obrī briesmīgi nobāla, jo tūdaļ nojauta, ka tieši viņš ir visu nelaimju cēlonis. Un, kamēr Čellīni runāja, Zaks aizvien vairāk un vairāk pārliecinājās, ka viņa nojauta bijusi pareiza. Acīmredzot izšķīries par kaut ko, viņš nemanīti nozuda, kamēr Čellīni, drebēdams kā drudzī, aizsteidzās kopā ar mācekļiem uz lietuvi.
— Pie darba, mani bērni, pie darba! — viņš sauca kā neprātīgs.
XXXI
PAR TO, CIK GRŪTI GODĪGAM CILVĒKAM NOKĻŪT CIETUMĀ
Nabaga Zaks Obrī izgāja no Nelas pils, būdams galīgi izmisis: nebija vairs nekādu šaubu, ka viņš pats, lai arī neviļus, izpaudis Askānio noslēpumu. Bet kas savukārt bija nodevis viņu? Tas, protams, nevar būt cēlais augstmanis, kura vārdu Zaks nezināja. Viņš taču ir muižnieks! Drīzāk aizdomas varēja krist uz blēdīgo Anrī, bet iespējams arī, ka tas būs bijis Robēns vai Šarlo, vai arī Gi- joms. Patiesību sakot, nabaga Zaks pats nezināja, ko lai domā. Atrast vainīgo gandrīz nebija iespējams, jo pļāpīgais students bija izstāstījis savu nakts piedzīvojumu kādiem desmit tuvākajiem draugiem. Un kāda gan jēga būtu meklēt vainīgo? Galvenais, īstais un vienīgais nodevējs taču bija viņš pats, Zaks Obrī! Jā, viņš bija tas nelietīgais okšķeris, kuru Benvenuto bija gatavs nožņaugt pats savām rokām. Viņam vajadzēja glabāt nejauši atkiāto drauga noslēpumu pašos sirds dziļumos, bet viņa lunkanā mēle to bija visiem izpļāpājusi, un tagad viņa dēļ tik ļoti cieta Askānio, kuru viņš mīlēja kā brāli. Aiz niknuma Zaks plēsa sev matus, dauzīja ar dūrēm krūtis, lamāja sevi pēdējiem vārdiem un tomēr neatrada pietiekami spēcīgus vārdus, lai nosodītu, kā pienākas, savu kauna darbu.
Sirdsapziņas pārmetumi bija tik mokoši un izmisums tik liels, ka Zaks Obrī varbūt pirmo reizi mūžā sāka nopietni domāt. Patiešām, lai arī viņš izrautu visus savus matus un paliktu plikgalvis, lai arī viņš sadauzītu sevi zili melnu un nomirtu aiz sirdsapziņas ēdām, viņa draugam Askānio tik un tā no visa tā nekļūtu vieglāk, tālab jāmēģina par katru cenu vērst par labu nodarīto ļaunumu, nevis velti jāzaudē dārgais laiks.
Godīgajam Zakam bija iespiedušies atmiņā Benvenuto vārdi: «Es atdotu desmit gadus no savas dzīves, ja tikai kāds piekļūtu pie Askānio un uzzinātu no viņa noslēpumu, kas pakļautu manai varai augstprātīgo hercogieni.» Un, kā mēs jau teicām, pretēji savam ieradumam Zaks nodevās pārdomām un nonāca pie secinājuma, ka viņam vispirms jāiekļūst Šatlē cietoksnī. Gan jau tur viņš dabūs rokā arī Askānio.