— Ak, — viņa koķeti iekliedzās. — Ak, msjē, kā jūs mani pārbiedējāt!
— Zervēza, mana mīļā Zervēza, — Zaks Obrī sauca, mēģinādams apskaut savu mīļoto, — tu vienīgā vari mani glābt, dārgumiņ!
— Pagaidiet, mirklīti pagaidiet! — Zervēza attrauca, aizsargādamās ar gludekli gluži kā ar vairogu. — Sakiet labāk, blandoņa tāds, — kur jūs bijāt pazudis veselas trīs dienas?
— Es esmu vainīgs, Zervēza, es esmu noziedznieks! Bet es tevi mīlu, jo, nokļuvis nelaimē, steidzos vispirms pie tevis. Es atkārtoju, Zervēza, tev ir mani jāglābj!
— Tā, tā, saprotu, jūs piedzērāties kādā krodziņā un uzsākāt kautiņu, tālab jūs meklē, lai ietupinātu cietumā. Un nu jūs skrienat pie savas pamestās Zervēzas, lai lūgtu viņai patvērumu. Nē, cienītais kungs, dodieties uz cietumu un lieciet mani mierā!
— Tā ir mana karstākā vēlēšanās, drostaliņ, es gribu iekļūt cietumā, bet pretīgie cietumsargi mani nelaiž iekšā.
— Žēlīgais dievs! Zak, vai tik tu nebūsi šķīries no prāta? — Zervēza noprasīja, izrādīdama vismaigāko līdzjūtību.
— Ari viņi sacīja, ka es esmu ārprātīgs, un gribēja aizvest mani uz slimnīcu, lai gan man par katru cenu jātiek Šatlē.
— Šatlē? Kāpēc tieši tur, Obrī? Šatlē ir briesmīgs cietums. Stāsta, ka tur esot daudz vieglāk ietikt iekšā nekā izkļūt laukā.
— Un tomēr man tur jātiek! — Zaks iesaucas. — Tas ir nepieciešami! Tikai tā es varu viņu glābt.
— Ko glābt?
— Askānio. ,
— Kā, Askānio? Šo skaisto jaunekli, jūsu drauga Benvenuto mācekli?
— To pašu, Zervēza. Viņu ieslodzīja Šatlē, un tas noticis manas vainas dēļ.
— Jēzus Kristus!
— Un tāpēc, — Zaks sacīja, — man jāiekļūst cietuma un jāizglābj viņš.
— Bet par ko tad viņu ieslodzījuši?
— Par to, ka viņš iemīlējis prevo meitu, par to, ka viņš to pavedis.
— Nabaga jauneklis! Vai tad tāpēc liek cietumā?
— Liek gan, Zervēza. Jel saproti: viņš paslēpa meiteni, bet es atklāju paslēptuvi un kā pēdīgais mūlāps, kā neģēlis, kā zemisks nodevējs izpļāpāju par to visiem.
-Žervēza iesaucās-Tikai ne man!
Pazīstu es jūsu gājienus, msjē.
— Vai tad es nebūtu tev neko stāstījis?
— Jūs neesat teicis man ne vārdiņa! Jūs esat runīgs kaut kur citur, bet, kad atnākat šurp, tad to vien zināt kā skūpstīties, dzert un gulēt; jūs nekad nerunājat ar mani kā cilvēks. Bet jums derētu zināt, msjē, ka sievietes mīl patērzēt.
— Bet ko mēs patlaban ar tevi darām, drostaliņ? — Zaks iebilda. — Man šķiet, ka mēs tērzējam.
— Tas ir tāpēc, ka esmu jums vajadzīga.
— Tiesa kas tiesa, tu varētu izdarīt man lielu pakalpojumu.
— Kādu?
— Pateikt, ka esmu tevi pavedis.
— Un kā vēl, protams, ka esi pavedis, viltnieks tāds!
— Es? — Zaks Obrī izbrīnījies iesaucās. — Es esmu tevi pavedis, Zervēza?
— Kā tad, jūs nekaunīgi savaldzinājāt mani, msjē, ar saldām runām un melīgiem solījumiem.
— Ar saldām runām un melīgiem solījumiem?
— Kā tad. Vai jūs neteicāt man, ka es esmu visskaistākā meitene Senžermēndeprē priekšpilsētā?.
— Arī tagad es saku to pašu.
— Vai jūs neapgalvojāt, ka nomirsiet aiz bēdām, ja es jūs nemīlēšu?
— Vai tiešām es būtu to sacījis? Dīvaini, nevaru nekādi atcerēties.
— Un vēl teicāt — ja es jūs iemīlēšu, jūs precēsieties ar mani.
— Nē, Zervēza, to es nekad neesmu teicis. Nekad!
— Esat gan, msjē!
— Nekad, nekad, nekad, Zervēza! Mans tēvs lika man zvērēt, kā Hamilkars savā laikā bija licis Hanibalam.
— Ko zvērēt?
— To, ka es nomiršu vecpuisī tāpat kā viņš.
— Ak, es nelaimīgā! — Zervēza iekliedzās, izplūzdama asarās, jo viņa, kā jau sieviete, allaž varēja sākt raudāt vajadzīgajā brīdī. — Tādi jau ir tie vīrieši, dod solījumus un tūdaļ tos aizmirst, tiklīdz nabaga meitene ir pavesta. Tad arī es zvērēšu, ka nekad vairs neuzķeršos uz āķa.
— Un pareizi vien darīsi, Zervēza, — students sacīja pamācošā tonī.
— Vai pasaulē maz ir taisnība! — grizete turpināja. — Zagļiem, laupītājiem un blēžiem izdomāti visādi likumi, bet tādiem neliešiem, kas krāpj nabaga meitenes, nav nekāda soda!
— Arī tādiem ir savs sods, Zervēza, — Zaks Obrī iebilda.
— Tiešām?
— Protams! Nabaga Askānio ieslodzīja Šatlē cietumā vienīgi tāpēc, ka viņš bija savaldzinājis Kolombu.
— Dabūja, ko pelnījis, — atbildēja Zervēza, kurai zaudētais gods neko daudz nerūpēja, iekāms viņa nebija pārliecinājusies, ka Zaks Obrī pat nedomā dot viņai pretī kā atlīdzību savu uzvārdu. — Jā, dabūja, ko pelnījis, un jūs arī derētu ietupināt Šatlē kopā ar viņu.
— Ak dievs! — students iesaucās. — Tieši to jau es vēlos, un, kā jau sacīju, mīļā Zervēza, es ceru šai ziņā uz tavu palīdzību.
— Uz manu palīdzību?
— Jā.
— Jūs smejaties pār mani, nepateicīgais.
— Es nesmejos, Zervēza. Ja vien tev būtu drosme.,,
— Kāda drosme?
— Nosūdzēt mani tiesnesim.
— Par ko?
— Par to, ka esmu tevi pavedis. Bet tu jau baidies.
— Kas man ko baidīties? — Zervēza apvainojusies iesaucās. — Kas man ko baidīties sacīt patiesību!
— Tev būs jādod zvērests, Zervēza.
— Kas tur sevišķs!
— Un tu apzvērēsi, ka esmu tevi piekrāpis?
— Jā, jā, tūkstoškārt!
— Tad viss kārtībā. — Zaks kļuva priecīgs. — Bet es baidījos, ka tu nebūsi ar mieru. Zvērests taču nav joka lieta.