— Kaut vai tūlīt došu zvērestu, lai tik ietupinātu jūs Šatlē, msjē!
— Lieliski!
— Tur jūs satiksiet savu Askānio.
— Brīnišķīgi!
— Tur jums būs pietiekami daudz laika, lai kopā nožēlotu grēkus.
— Tieši pēc tā es ilgojos!
— Bet kur lai atrodu tiesnesi?
— Tiesu pilī.
— Es dodos turp.
— Ejam kopā, Zervēza!
— Jā, jā, kopā; ceru, ka uz sodu jums nebūs ilgi jāgaida.
— Atbalstieties uz manas rokas, Zervēza! — Zaks Obrī piedāvāja.
— Ejam, msjē! — grizete noteica.
Un viņi abi devās uz tiesu pili gluži kā parastajā svētdienas pastaigā uz Prēoklēru vai Monmartru.
Taču, tuvojoties Temīdas templim, kā Zaks Obrī augstā stilā dēvēja Parīzes tiesu, Zervēzas solis kļuva aizvien gausāks; tiesu pilī viņa tik tikko uzkāpa augšā pa kāpnēm, bet pie tiesneša durvīm viņas kājas atsacījās klausīt un Zervēza ar visu augumu uzgūla Zaķa rokai.
— Kas ir, drostaliņ, vai nobijies? — Zaks apvaicājās.
— Nē, — Zervēza atbildēja, — es tikai kautrējos no tiesneša.
— Kas tur ko kautrēties, viņš ir tāds pats cilvēks kā citi.
— Jā, bet viņam būs viss jāizstāsta…
— Un izstāstīsi ar, kas tur pavisam,
— Zvērests arī būs jādod.
— Dosi ari zvērestu.
— Žak, vai tu droši zini, ka esi mani pavedis?
— Velns parāvis, protams! Vai tad tu pati to neteici?
— Teicu jau, teicu, bet tagad tas viss man rādās gluži citādi nekā mājās.
— Ejam, ejam! Tā jau es domāju, ka tu nobīsies.
— Žak, mīļais, — Žervēza lūdzās, — ved mani atpakaļ uz mājām!
— Ak, Žervēza, Žervēza, tu taču man solīji!
— Žak, dārgumiņ, es vairs nekad tev nepārmetīšu, es vairs nerunāšu par to. Es iemīlēju tevi tāpat vien, tāpēc ka tu man patiki.
— Ejam, ejam! — Žaks vedināja. — Ne velti es bažījos, ka tu nobīsies; tagad ir par vēlu.
— Kāpēc par vēlu?
— Tu gāji, lai nosūdzētu mani, tad arī dari to.
— Neparko, Žak, neparko! Tu neesi mani pavedis, Žak, es pati tevi valdzināju.
— Ejam! — students iesaucās.
— Turklāt, — Žervēza piebilda, nodurdama acis, — esmu pavesta tikai vienu reizi.
— Kā tā, vienu reizi?
— Jā, es mīlu pirmo reizi.
— Vai tiešām tu gribi man iestāstīt, ka neesi nekad mīlējusi!
— Žak, ved mani mājās!
— Nekā nebij! — attrauca Žaks, kuru kaitināja gan Zervēzas spītība, gan atteikšanās iemesls. — Nē un vēlreiz nē!
Un viņš pieklauvēja pie tiesneša durvīm.
— Ko tu dari? — Žervēza iekliedzās.
— Pati redzi: es klauvēju.
— Nāciet iekšā! — aiz durvīm atskanēja dobja balss.
— Es negribu iet, negribu! — Žervēza pūlējās izrauties no ŽaKa rokām.
— Nāciet iekšā! — tā pati balss atkārtoja nu jau daudz tuvāk.
— Žak, laid mani vaļā, citādi es kliegšu, — Žervēza sacīja.
— Nāciet taču iekšā! — trešo reizi atkārtoja tā pati balss gandrīz turpat blakus.
Tai pašā mirklī durvis atvērās.
— Ko jūs vēlaties? — jautāja kalsns, melnās drānās tērpies gara auguma vīrietis, no kura skatiena vien Žervēza sāka drebēt kā apšu lapa.
— Šī jaunava, — Žaks Obrī sacīja, — ieradusies pie jums, lai apsūdzētu kādu ļaundari, kas viņu pavedis.
Un viņš iestūma Zervēzu tumšā, netīrā un pretīgā istabā, kas vienlaikus bija gan kabinets, gan uzgaidāmā telpa. Durvis tūdaļ aizcirtās gluži kā slazds.
Žervēza vāri iekliedzās aiz bailēm un pārsteiguma un drīzāk nokrita nekā apsēdās uz ķebļa, kas stāvēja pie sienas.
Bet Žaks Obrī, baidīdamies, ka meitene varētu saukt viņu pie sevis, skriešus devās prom pa gaiteņiem, kas bija pazīstami vienīgi rakstvežiem un prāvniekiem; nokļuvis Senšapelas baznīcas pagalmā, jau mierīgākā solī viņš aizgāja līdz Senmišela tiltam, pa kuru Žervēzai noteikti vajadzēja nākt atpakaļ uz mājām.
Pēc pusstundas viņa tiešām parādījās.
— Nu, kā veicās? — Obrī vaicāja, piesteigdamies pie Zervēzas.
— Ak, Žak, tu piespiedi mani melot! — grizete atbildēja. — Bet es ceru, ka dievs man piedos, jo darīju to ar labu nolūku.
— Es uzņemos tavu grēku uz savas sirdsapziņas, —- Obrī atteica. — Stāsti — kā tev gāja?
— Es pati lāgā nezinu, — Žervēza atbildēja. — Man bija tik ļoti kauns, ka es pat neatceros, par ko mēs runājām. Tiesneša kungs man uzdeva dažādus jautājumus, bet es atbildēju «jā» vai «nē», nejūtos pat īsti droša, vai neesmu ko saputrojusi.
— Nelaimīgā! — Žaks Obrī iesaucās. — Ka tik neesi pateikusi, ka nevis es esmu tevi pavedis, bet gan tu mani!
— Nu nē, — Žervēza iebilda, — es nedomāju, ka būtu tik ļauni.
— Vai viņi vismaz pierakstīja manu adresi, lai izsauktu mani uz tiesu? — students noprasīja.
— Jā, es iedevu viņiem adresi, — Žervēza nočukstēja.
— Tad viss kārtībā, — Obrī atviegloti nopūtās. — Bet tālākais lai notiek, kā dievs vēlējis.
Aizvedis Zervēzu uz mājām un nomierinājis viņu kā mācēdams — ka viņai nav ko pārmest sev par nepatiesas liecības došanu —, Zaks Obrī atstāja mīļoto pilns paļāvības, ka liktenis viņam būs labvēlīgs.
Patiešām — vai nu tas bija likteņa pirksts vai ari tīrā nejaušība, bet nākamajā rītā Zaks Obrī saņēma uzaicinājumu ierasties tiesā.
Un tāds bija taisnās tiesas spēks, ka, lasīdams papī- rīti, pēc kura bija tik ļoti ilgojies, Zaks Obrī neviļus sajuta pārskrienam tirpas pār muguru. Taču mūsu studentam par godu tūdaļ jāpiebilst, ka cerības ieraudzīt Askānio un vēlēšanās izpestīt draugu no nelaimes, kādā viņš bija to iegrūdis, drīz vien palīdzēja pārvarēt vājuma brīdi.