Uz tiesu Žaks bija uzaicināts pulksten divpadsmitos, bet tobrīd pulkstenis rādīja tikai deviņi; viņš aizsteidzās pie Zervēzas, kuru sastapa tikpat satrauktu kā iepriekšējā dienā.
— Nu, kā? — viņa apvaicājās.
— Skaties! — Zaks Obrī attrauca, triumfējoši rādīdams burtu ķeburiem aprakstīto papīrīti. *
— Kad jums jāierodas tiesā?
— Pulksten divpadsmitos. Neko vairāk es neizburtoju.
— Jūs pat nezināt, par ko jūs apvaino?
— Droši vien par to, ka esmu tevi pavedis, manu dros- taliņ.
•— Bet jūs neaizmirstiet, msjē, ka pats piespiedāt mani dot šādu liecību!
— Protams, ka neaizmirsīšu. Esmu gatavs apzvērēt, ka tieši tā tas bija, pat tai gadījumā, ja tev ienāktu prātā visu noliegt.
— Tātad jūs nedusmojaties uz mani par to, ka es jums paklausīju?
— Gluži otrādi, es vienmēr būšu tev gaužām pateicīgs.
— Lai notiktu kas notikdams?
— Lai notiktu kas notikdams.
— Es pateicu to visu vienīgi tāpēc, ka jūs mani piespiedāt.
— Protams.
— Un, ja aiz pārbīļa esmu sarunājusi ko aplamu, vai jūs man piedosiet?
— Ne tikai piedošu, mana mīlā, mana dievišķā Zervēza, bet esmu jau piedevis iepriekš.
— Ak! — Zervēza nopūtās. — Ak, viltniek, ar šādiem vārdiem jūs dzenat mani pazušanā!
Kā lasītājs tagad skaidri redz, par to, ka Zervēza tikusi pavesta, vairs nevar būt nekādu šaubu.
Bija jau ceturksnis uz divpadsmitiem, kad Zaks atguvās, ka pulksten divpadsmitos viņam jābūt tiesā. Viņš atvadījās no Zervēzas un izmetās pa galvu pa kaklu uz ielas, jo līdz tiesas namam bija labs gabals, ko iet. Tieši divpadsmitos Zaks pieklauvēja pie tiesneša durvīm.
— Nāciet iekšā! — noteica tā pati dobjā balss.
Zaks nelika sevi divreiz lūgt, plati smaidīdams, lepni paceltu galvu, cepuri uz vienas auss viņš iegāja pie melnās drānās tērptā vīra.
— Jūsu vārds? — vīrs noprasīja.
— Žaks Obrī.
— Nodarbošanās?
— Students.
— Ko jūs esat izdarījis?
— Es pavedu jaunu meiteni.
— Ak jā! Par jums vakar bija atnākusi sūdzēties Žer … Žer …
— Žervēza Pereta Popīno.
— Pareizi. Sēdieties un gaidiet savu kārtu!
Žaks apsēdās, kā melnās drānās tērptais vīrs bija licis, un sāka pacietīgi gaidīt.
Uzgaidāmajā istabā jau sēdēja kādi pieci vai seši dažāda vecuma un dčtžāda stāvokļa vīrieši un sievietes, un, tā kā viņi bija ieradušies pirms Zaķa Obrī, tad viņus, protams, arī pirmos sauca tiesas priekšā. Daži iznāca no tiesu zāles bez apsardzes, kā redzams, apsūdzībai pret viņiem trūka pierādījumu, citi — žandarma vai divu prevo sardzes vīru pavadībā. Pēdējos Zaks Obrī uzlūkoja ar skaudību, jo viņus taču veda uz Šatlē, kur viņš tik ļoti alka nokļūt.
Beidzot pasauca arī studentu Zaķu Obrī.
Žaks tūdaļ strauji pietrūkās kājās un iesteidzās tiesneša kabinetā ar tik apmierinātu sejas izteiksmi, itin kā stāšanās tiesas priekšā būtu jo patīkama izklaidēšanās.
Kabinetā sēdēja divi ierēdņi: viens no viņiem (pirms īsa brīža Žakam Obrī tas, šķiet, liktos gluži neiespējami) bija vēl garāks, vēl melnāks un vēl kārnāks nekā drūmais vīrs uzgaidāmajā telpā, tas bija sekretārs; otrs — maziņš, resns, apaļš cilvēciņš ar spriganām ačelēm, smaidā savilktām lūpām un jautru sejas izteiksmi — bija tiesnesis.
ŽaKa un tiesneša skatieni sastapās, un students pēkšņi sajuta pret šo cienījamo varasvīru tik lielas simpātijas, ka gandrīz vai paspieda viņam roku.
— He, he, he! Tātad jūs esat tas jaunais cilvēks? — tiesnesis jautāja, vērīgi uzlūkodams studentu.
— Man jāatzīstas, meser, ka tas tiešām tā ir, — Žaks Obrī atbildēja.
— Kā redzu, jūs esat veikls zellis, — tiesnesis turpināja. — Bet tagad, msjē krāpniek, ņemiet krēslu un apsēdieties!
Žaks apsēdās, pārmetis vienu kāju pāri otrai, un apmierināts izrieza krūtis.
— Tā! — tiesnesis sacīja, berzēdams rokas. — Un tagad, sekretāra kungs, sameklējiet mums sūdzētājas liecību.
Sekretārs piecēlās un, pateicoties savam garajam augumam, saliecies līkumā, viegli aizsniedza galda pretējo malu un izņēma no papīru kaudzes Zaķa Obrī lietu.
— Te tā ir, — viņš sacīja.
— Kā sauc sūdzētāju? — tiesnesis noprasīja.
— Žervēza Pereta Popīno, — sekretārs atbildēja.
— Tā pati jau būs, — students noteica, pamādams ar galvu.
— Nepilngadīga, — sekretārs turpināja, — deviņpadsmit gadus veca.
— Oho! Nepilngadīga! — Obrī iesaucās.
— Tie ir viņas vārdi.
— Nabaga Žervēza! — students nomurmināja. — Taisnību vien viņa sacīja, ka aiz mulsuma sarunājusi visādas blēņas, pati taču man atzinās, ka viņai ir divdesmit divi. Un še tev — deviņpadsmit!
— Tātad, brašo zēn, — tiesnesis sacīja, — jūs apvaino par to, ka esat pavedis nepilngadīgu meiteni. He, he, he!
— He, he, he! — Obrī atkārtoja, pieskaņodamies tiesneša jautrajam tonim.
— Ar vainu pastiprinošiem apstākļiem, — sekretārs turpināja griezīgā balsī, kas tik ļoti atšķīrās no tiesneša un studenta priecīgajām balsīm.
— Ar vainu pastiprinošiem apstākļiem, — tiesnesis atkārtoja.
— Sasodīts! — Žaks Obrī attrauca. — Es labprāt gribētu zināt šos vainu pastiprinošos apstākļus.
— Tā kā sūdzētāja sešus mēnešus palika nepieejama, lai kā apsūdzētais pūlējās viņu apvārdot un pavest…
— Sešus mēnešus? — Žaks iebilda. — Piedošanu, sekretāra kungs, manuprāt, tā ir kļūda.