— Jā, sešus mēnešus, msjē, tā še rakstīts, — melnās drānās tērptais vīrs atteica tonī, kas necieta iebildumus.
— Labi, lai būtu seši mēneši, — Žaks Obrī atteica, — kaut gan patiesībā Žervēzai vajadzēja sacīt…
— Minētais Zaks Obrī, aizkaitināts par Zervēzas vienaldzību, izteica viņai draudus …
— Oho! — Zaks neizturēja.
— Oho! — tiesnesis atsaucās.
— Taču minētā Zervēza Pereta Popīno, — sekretārs turpināja, — izturējās tik cēli un drosmīgi, ka nekauņa nožēloja savu rīcību un lūdza piedošanu.
— Ak vai! — Obrī nomurmināja.
— Ak vai! — tiesnesis piebalsoja.
— Nabaga Žervēza! — paraustījis plecus, students sacīja pats sev. — Kur gan viņai bija prāts!
— Tomēr šī nožēla nebija nekas cits kā izlikšanās, — sekretārs turpināja. — Par nelaimi, sūdzētāja savā naivumā un sirdsskaidrībā noticēja šai nožēlai, un kādu vakaru, kad viņa neapdomīgi piekrita kopā ar apsūdzēto ieturēt vakariņas, minētais Žaks Obrī pielēja viņas ūdens glāzē…
— Ūdens glāzē? — students pārtrauca runātāju.
— Sūdzētāja apgalvo, ka nekad nav dzērusi vīnu, — sekretārs turpināja. — Minētais Žaks Obrī ielēja viņas ūdens glāzē kādu reibinošu dzērienu.
— Vai jūs nevarētu man pateikt, sekretāra kungs, — students neizturēja, — ko jūs tur, velns parāvis, lasāt?
— Sūdzētājas liecību.
— Neticami! — Žaks iebilda.
— Vai tur tā rakstīts? — tiesnesis noprasīja.
— Tā tur rakstīts, — sekretārs apstiprināja.
— Turpiniet!
«Nudien,.» Žaks Obrī nodomāja, «jo smagāka būs mana vaina, jo lielākas izredzes nonākt Šatlē cietoksnī pie Askānio.»
— Lai notiek, es viņu apreibināju. Turpiniet, sekretāra kungs!
— Tātad jūs atzīstat sevi par vainīgu? — tiesnesis noprasīja.
— Atzīstu, — students atbildēja.
— Kāds blēdnieks! — tiesnesis skaļi iesmējās, berzēdams rokas.
— Tādā kārtā, — sekretārs turpināja, — nabaga Žervēza, nebūdama vairs pie skaidras saprašanas, atzinās savam pavedējam, ka viņa to mīl.
— Ak! — Žaks iesaucās.
— Laimīgais! — tiesnesis nomurmināja, ačelēm iedzirkstoties.
— Bet visā šai liecībā, — Žaks Obrī iebilda, — nav neviena patiesa vārda!
— Jūs noliedzat savu vainu?
— Protams.
— Rakstiet, — tiesnesis sacīja, — apsūdzētais apgalvo, ka viņš nav vainīgs nevienā nodarījumā, ko viņam piedēvē.
— Pagaidiet, pagaidiet! — students iesaucās, savā prātā apsvēris, ka, noliegdams savu vainu, viņš nekad nenokļūs cietumā.
— Tātad jūs visu nenoliedzat? — tiesnesis noprasīja.
— Man jāatzīstas, ka liecībā ir sava daļa patiesības, taču nevis izklāstā, bet gan lietas būtībā.
— O, ja reiz esat atzinies, ka devāt meitenei reibinošu dziru, — tiesnesis sacīja, — jūs itin labi varētu atzīt arī visu tālāko.
— Lai notiek, — Žaks attrauca, — ja reiz esmu atzinies, ka devu meitenei reibinošu dziru, es atzīstos, sekretāra kungs, es atzīstos… Kaut gan patiesībā, — viņš čukstus turpināja, — Žervēzai vajadzēja sacīt…
— Bet tas vēl nav viss… — sekretārs viņu pārtrauca.
— Kā! Vēl nav viss!
— Noziegumam, ko apsūdzētais izdarījis attiecībā pret jaunavu Žervēzu, ir bēdīgas sekas. Nabaga Žervēza ap- jautusļ, ka viņa ir mātes cerībās.
— A! Tas ir par traku! — Žaks iesaucās.
— Jūs neatzīstat sevi par tēvu? — tiesnesis noprasīja.
— Es ne vien neatzīstu sevi par tēvu, bet apšaubu arī grūtniecību.
— Rakstiet, — tiesnesis sacīja sekretāram, — ka apsūdzētais ne vien neatzīst sevi par tēvu, bet apšauba arī grūtniecību, tālab šai jautājumā vajadzēs izdarīt izmeklēšanu.
— Pagaidiet, pagaidiet! — Obrī iesaucās, sapratis, ka, gadījumā ja Žervēzu pieķers melos kaut vienā punktā, visa apsūdzība sabruks. — Pagaidiet — vai tiešam Žervēza tā teica, kā sekretāra kungs mums nupat nolasīja?
— Viņa teica tieši tā, — sekretārs apliecinaja.
— Ja viņa tā teikusi, — Obrī turpināja, — ja viņa tā teikusi… labi…
— Kas labi? — tiesnesis vaicāja.
— Labi! Tad tā tam jābūt.
— Rakstiet, ka apsūdzētais atzīst sevi par vainīgu visos apsūdzības punktos.
Sekretārs pierakstīja.
«Lieliski,» students sacīja pats sev, «ja jau Askānio nopelnījis nedēļu Šatlē cietoksnī tikai par to, ka pievērsis uzmanību Kolombai, tad es par to, ka esmu Zervēzu piemānījis, apdzirdījis un pavedis, varu rēķināties vismaz ar trim mēnešiem ieslodzījuma. Taču man patiešām der nodrošināties. Beigu beigās es būšu vēl pateicīgs Zervēzai. Nudien, viņa nemaz nav pelnījusi nosodījumu, viņa bijusi gandrīz tikpat varonīga kā Žanna d'Arka.»
— Tātad, — tiesnesis pārtrauca ŽaKa pārdomas, — jūs atzīstat sevi par vainīgu visos noziegumos, kādos tiekat apsūdzēts?
— Atzīstu, tiesneša kungs, — Žaks nešaubīdamies atbildēja, — atzīstu, ka esmu vainīgs visos šais noziegumos un vēl citos, ja jūs tā vēlaties; es esmu bīstams noziedznieks, tiesneša kungs, un, lūdzu, nesaudzējiet mani.
— Ir gan blēdis, ir gan rakaris! — tiesnesis norūca gluži kā labsirdīgs tēvocis jautrā komēdijā.
Un, noliecis uz krūtīm lielo, apaļo galvu ar sarkanu un pietvīkušu seju, iegrima dziļās pārdomās.
— Rakstiet, — viņš sacīja, pēkšņi uztrūcies un pacēlis labās rokas rādītāja pirkstu, — rakstiet, sekretāra kungs: «Tā kā apsūdzētais Žaks Obrī atzinies, ka ar melīgiem solījumiem un mīlas apliecinājumiem pavedis jaunavu Zervēzu Peretu Popīno, sodīt augšminēto ŽaKu Obrī ar divdesmit Parīzes sū lielu naudas sodu, kā arī piespriest viņam uzņemties rūpes par bērnu, ja tas būs vīriešu kārtas, un atlīdzināt tiesas izdevumus.»